Tas laiks, kad cilvēkam vienīgās īpašuma tiesības bija uz 600 m² zemes un strazdu būri guļamrajonā, ir aizgājis pagātnē, un šobrīd ir piepildījies daudzu pilsētnieku sapnis par ārpilsētas māju ar dārzu, kamīnu, baseinu un citiem pārtikušas dzīves atribūtiem.

90. gados pirmie laimīgie privātmāju īpašnieki par pašu galveno uzskatīja zemes īpašumu prestižā rajonā un cēla divu vai trīs stāvus augstas oriģinālas savrupmājas. Visu ēkas ārējo un iekšējo inženiertehnisko aprīkojumu piemēroja arhitekta risinājumam, kuru bija izvēlējies pats apbūvētājs. Administratīvajiem tehniskajiem noteikumiem mūžīgajā jautājumā par ūdens lietošanu tajā laikā bija drīzāk rekomendējošs, nevis direktīvs raksturs.

Tādēļ pirmās individuālās mājas bija aprīkotas ar pazemes uzkrājējtilpnēm (reizēm izgatavotām no nerūsējoša materiāla (līdz 30 m³ un vairāk) sadzīves notekūdeņu savākšanai, no kurienes tos izveda asenizācijas mašīna), vai ārzemju iekārtām. Tās iegādājās Francijā, Itālijā, Čehijā, kur autonomajai, individuālajai celtniecībai bija ilggadēja prakse. Tomēr netika ņemtas vērā ekspluatācijas atšķirības un stingrās vietējās prasības sistēmu ekspluatācijai un attīrītajiem sadzīves notekūdeņiem, kas ātri lika sevi manīt ar kaimiņu teritoriju appludināšanu un attiecīgajiem pārmetumiem no kaimiņu puses.

Īpašnieks, kuram ir tiesības apliecinošs dokuments uz zemi, no pašvaldības administrācijas saņem tehniskos noteikumus celtniecības objekta aprīkošanai ar ūdens lietošanas inženierkomunikācijām (autonomām vai komunālām, pieejami divi varianti, īpašniekam ir iespējams izvēlēties). Ja viņš izvēlas veidot pilnīgi autonomu ūdens novades sistēmu, tad viņš saskaņo ar teritoriālajām dabas aizsardzības iestādēm dziļi attīrīto notekūdeņu izlaišanu (uz reljefa, notekā utt.). Pēc tam licencētam uzņēmumam pasūta mājas kanalizācijas sistēmas projektu, kas ietver notekūdeņu attīrīšanas iekārtu. Tad šo projektu atkal saskaņo ar dabas aizsardzības iestādi, nopērk iekārtu un visu nepieciešamo ūdens novades sistēmai, saņem celtniecības atļauju, un būvē ekoloģiski tīru māju, kurā var dzīvot vairākas paaudzes.

Individuālās dzīvojamās mājas ūdens izmantošanas sistēmu pamatprincipi veidojas sekojoši:

- ja mājā ir iekšējais ūdensvads, kas padod ūdeni kaut vai vienā ūdens ņemšanas punktā, tad jāparedz ūdens novades sistēma, kas ietver attīrīšanas iekārtas (individuālās vai kompleksās vairākām mājām);

- ūdens apgādes avots var būt centralizēts vai autonoms, ja vien tam ir atbilstoši apstiprinošie dokumenti;

- sanitārajai aizsardzības zonai individuālajā pazemes ūdeņu ņemšanas vietā jāsastāda ne mazāk kā 30 m, ja dziļums ir līdz 25 m, un ne mazāk kā 50 m, ja ir dziļurbums;

- ja dzeramā ūdens kvalitāte nav apmierinoša, jāpielieto individuālas vai kopējas papildus attīrīšanas vai kondicionēšanas iekārtas;

- katrai mājai jābūt aprīkotai ar aukstā un karstā ūdens skaitītāju iekārtām, notekūdeņu un saimniecības – dzeramā ūdens attīrīšanai jābūt sertificētai;

- bioloģiskā metode ir sadzīves notekūdeņu attīrīšanas pamata variants;

- dzīvojamās mājas sanitārā zona nedrīkst būt mazāka par 8 m;

- dziļās bioloģiskās attīrīšanas iekārtu pielietojums mākslīgos apstākļos nav ierobežots;

- iekārtas, kas balstītas uz dabiskām bioloģiskās attīrīšanas metodēm (pazemes filtrācijas lauki, filtrācijas akas, smilts – grants filtri, filtrējošās tranšejas) nedrīkst pielietot šādos gadījumos:

- notekūdeņu patēriņš vairāk nekā 15 m³/diennaktī;

- nav iespējams ievērot ūdens avotu sanitāro aizsardzības zonu;

- nelabvēlīgi inženierģeoloģiskie apstākļi;

- izvietojums ūdens glabāšanas zonās un virszemes ūdenstilpņu piekrastes zonās;

- bioloģiskais skābekļa patēriņš (BSP), suspendētās bakteriālā piesārņojuma vielas un sintētiskās virsmas aktīvās vielas (SVAV) ir prioritārie sadzīves notekūdeņu rādītāji, pēc kuriem reglamentē attīrītā ūdens kvalitāti;

- attīrītos notekūdeņus var novadīt reljefā, virszemes ūdenstilpnēs vai izmantot zaļo augu (koku, zāles) laistīšanai;

- nosēdumi uz attīrīšanas iekārtām arī ir jāizved vai jākom1postē uz vietas;

- attīrīšanas iekārtu ekspluatāciju un darba kontroli veic, savlaicīgi iztīrot un aizvedot nosēdumus un reizi kvartālā kontrolējot attīrītā ūdens kvalitāti pēc noteiktiem rādītājiem. Visas attīrīšanas iekārtu apkalpošanas operācijas veic lietotājs vai atbilstoša organizācija, ja ar to ir noslēgts līgums.

Daudziem apbūvētājiem vēlamākais variants ir dzīvojamās ēkas pieslēgšana pie ūdensapgādes un novades komunālajām sistēmām, piemēram, pie ciemata sistēmām. Tas šķiet pats vienkāršākais, bet ne vienmēr ir pats ekonomiskākais. Dzīves apstākļi mainās un cenas par komunālajiem pakalpojumiem nepārtraukti pieaug.

Var izcelt atsevišķus praktiskus momentus, kuriem nepieciešams pievērst uzmanību, veidojot autonomu ūdens lietošanas sistēmu un izvēloties aprīkojumu:

- pareiza ūdens ņemšanas mezgla izvietošana apbūves gabalā, ievērojot sanitārās aizsardzības zonas gan attiecībā pret pašu apbūvi, gan arī sadzīves kanalizācijas attīrīšanas iekārtām;

- pareiza ūdens sagatavošanas aprīkojuma izvēle, ņemot vērā ūdens kvalitāti ūdens nesēja horizontā, un aprīkojumu saimniecības notekūdeņu attīrīšanai, ņemot vērā inženierģeoloģiskos apstākļus un dziļi attīrīto notekūdeņu novades vietu. Optimālais izvēles kritērijs ir ne tikai iekārtas izmaksas, bet arī prasības pret drošību iekārtas mūžilguma laikā un ekspluatācijas uzticamība;

- izvēloties ūdens noteku un organizējot attīrīto notekūdeņu ūdens uzņemšanu, kas ieplūst no ūdens novades sistēmas, jāņem vērā hidroģeoloģiskie apstākļi un apvidus reljefs;

- ūdensapgādes un ūdens novades sistēmas ekspluatācija un izmaksas.

Kāda ir ūdens novades sistēmu celtniecības un ekspluatācijas pieredze ?

Sāksim ar pašu vienkāršāko un izplatītāko risinājumu, kas ir pieejams jebkuram vasarnīcas vai privātmājas īpašniekam – notekūdeņu uzkrājēju veidošanas. Uzkrājēji ir hermētiski, noslēgti rezervuāri ar ārējo un iekšējo hidroizolāciju, ne vairāk kā 3 m dziļumā. Rezervuāra darba tilpumam ir jābūt tādam pašam kā asenizācijas cisternas tilpumam, tas jāizvieto ceļa pusē, bet notekūdeņus no rezervuāra un šķidros atlikumus pēc izgrābšanas nepieciešams novadīt uz samazgu stacijām.

Septiķi ir iekārtas dabiskai vai mākslīgai iepriekšējai bioloģiskai attīrīšanai (1. attēls). Iekārta, kurā ir tikai septiķi, nenodrošina sadzīves notekūdeņu dziļo attīrīšanu. Tikai ar šo iekārtu palīdzību sasniegt attīrīta ūdens rādītājus, kādi ir pieļaujami novadei, piemēram, ūdens tilpnē, kurā dzīvo zivis (t.i., BSP 3 mg/l, suspendētās daļiņas 5-6 mg/l), nav iespējams.

Tomēr, ja ir labi inženierģeoloģiskie apstākļi (zems gruntsūdeņu līmenis, smilšaina un mālaina grunts), ja septiķus papildina pazemes lauku filtrācijas vai aku filtrācijas iekārta (pēdējā – pie notekūdeņu patēriņa ne vairāk kā 1 m³/diennaktī), tad var sasniegt nepieciešamo attīrīšanas kvalitāti.

Šo iekārtu sanitārās aizsardzības zonām jāsastāda:

- 15 m pazemes lauku filtrācijai, ar ražotspēju 15 m³/diennaktī;
- 5 un 8 m septiķiem un filtrācijas akām atbilstoši.

Smilts – grants filtrus un filtrējošās tranšejas pieļaujams izmantot ūdens necaurlaidīgās un vāji filtrējošās gruntīs augstākajā gruntsūdeņu līmenī 1 m attālumā no novadošās drenas teknes. Sanitārā aizsardzības zona pie ražošanas 1-15 m³/diennaktī sastāda no 8 līdz 25 m (2. attēls).

Augšējais attēls – ielikšana gruntī, apakšējais attēls –montāžas pabeigšana

Sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu tirgus piedāvā dažādus septiķus, kas veidoti no dzelzsbetona, polietilēna, metāla. Septiķu cena svārstās no 1500 līdz 2400 tūkstošiem dolāru, atkarībā no to ražotāja.

Kā redzams no iepriekšminētā, ierobežojumi attiecībā pret grunti, lielais laukums, ko aizņem pašas iekārtas (septiķi un augsnes papildattīrīšana) un sanitārā aizsardzības zona, ievērojami samazina šāda veida iekārtu pielietojumu mālainā zemē ar augstu gruntsūdens līmeni. Jāņem vērā arī fakts, ka mūsu privātmājas bieži ir sabūvētas cieši blakus viena otrai. Tādēļ, neraugoties uz sajūsmu par lētajiem un vienkāršajiem risinājumiem, esam spiesti pāriet uz bioloģiskās attīrīšanas iekārtām mākslīgos apstākļos, kas aizņem daudz mazāk vietas un nodrošina sadzīves notekūdeņu dziļo attīrīšanu.

Tirgū piedāvātās iekārtas atšķir tikai izpildījuma materiāls, aprīkojuma komplektācija un konstrukcijas nianses un, protams, cena. Vidējā cena par apjomu, kas nepieciešams 1-5 m³/diennaktī, svārstās robežās no 1-2 tūkstošiem dolāru. Pieaugot jaudas apjomam, cena samazinās. Standarta attīrīšanas iekārtas tehniskā shēma parādīta 3. attēlā. Iekārtas darbības princips – divpakāpju anaerobā – aerobā attīrīšana.

Anaerobajā attīrīšanas stadijā notiek suspendēto piemaisījumu gravitacionālā sadalīšana, veidojas nogulsnes un vieglākās daļiņas uzpeld ūdens virspusē. Vienlaicīgi notiek organisko vielu bioloģiskās destrukcijas procesi, nogulšņu stabilizācija un sablīvēšanās, kā rezultātā to apjoms samazinās. Stabilizēto nogulšņu izvadi no reaktora veic asenizācijas mašīna. Izvešanas periodiskums ir 2-4 reizes gadā. Pie tam ap 20% nosēdumu paliek septiskajā zonā.

Aerobo stadiju veic divos secīgi strādājošo reaktoros. Pirmās pakāpes reaktorā intensīvā bioloģiskā attīrīšana un notekūdeņu dzidrināšana notek suspendētajā aktīvo dūņu slānī un slānī ar aktīvo biomasu, kas nostiprināta uz inerta sintētiska sloga. Pārpalikušās aktīvās dūņas periodiski pārsūknē anaerobajā reaktorā.

Otrās pakāpes aerobajā reaktorā, kas strādā dziļās attīrīšanas režīmā, oksidēšanas procesus veic aktīvā biomasa, kas nostiprināta uz inerta sintētiska sloga. Reaktoros ar imobilizētu mikrofloru notiek slodzes pašreģenerācija atmirušās biomasas periodiskas atdalīšanas rezultātā. Atmirusī biomasa no otrās pakāpes aerobā reaktora pārsūknējas ar erlifta palīdzību pirmās pakāpes aerācijas reaktora zonā.

Attīrīto notekūdeņu dezinfekciju veic ar hloru saturošu ilgstošas iedarbības preparātu palīdzību (iekārtām ar jaudu līdz 10 m³/diennaktī) vai ar UV starojuma palīdzību (ar jaudu no 20 m³/diennaktī. Ja stacijas shēmā ir augsnes papildapstrādes elementi, tad dezinfekciju neveic.

Aprēķinātās piesārņojošo vielu koncentrācijas pie ieejas/izejas iekārtā (pēc limitētā piesārņojuma rādītājiem):

– suspendētās vielas – 283/5–6 mg/l;
– BSP_piln – 326/3–4 mg/l;
– slāpekļa – amonija sāļi – 34,8/0,39–0,78 mg/l.

Ja nepieciešams (par to būs stāstīts tālāk), staciju papildina ar smilts – grants filtriem pēc aprēķina 1,5 m² filtrējošās virmas uz 1 m³ apstrādājamās virsmas.

Īpaša prasība, ko SES izvirza tipveida sadzīves notekūdeņu attīrīšanas stacijām ar jaudu no 5 līdz 240 m³/diennaktī, ir šādas:

– sanitārās aizsardzības zonas organizācija (SAZ) un labiekārtošana līdz apbūves robežām (pieļaujams pēc SES slēdziena, ja Q = 115 m³/diennaktī bez dūņu laukumiem SAZ = 50 m, ja Q = 115–175 m³/diennaktī SAZ = 150 m un ja Q = 200–270 m³/diennaktī SAZ = 200 m);
– notekūdeņu novades noteikumu ievērošana;
- savlaicīga nogulšņu izvešana un utilizācija;
– stacijas ekspluatācijas kontrole.

Sadzīves attīrīšanas iekārtu izvietojums vienmēr ir viens no vissvarīgākajiem posmiem individuālo ūdens novades sistēmu projektēšanā, jo zemes gabala ierobežotās platības dēļ parasti tajā izvietojas ne tikai kanalizācijas attīrīšanas iekārtas, bet arī ūdens apgādes avots. Tādēļ nodrošināt sanitārās zonas normatīvās prasības bieži ir samērā problemātiski. Aizsardzības zonas pirmā josla sastāda ne mazāk kā 30 m no ūdens ņemšanas vietas, ja izmanto aizsargātos pazemes ūdeņus, un ne mazāk kā 50 m, ja izmanto nepietiekami aizsargātos pazemes ūdeņus. Individuālā ūdens apgādes sistēma bāzējas pirmajā ūdens nesēja horizontā no virspuses, t.i., nepieciešama 50 m zonas organizācija, kas praktiski ir grūti izdarāms, un risinājums noteikti ir jāmeklē jau ģenerālplāna veidošanas laikā, nevis pēc dzīvojamās ēkas uzbūvēšanas.

Pašas lielākās problēmas parādās ar attīrīto notekūdeņu noteku organizēšanu, kuras masveida individuālajai apbūvei visbiežāk nepastāv. Ņemot vērā, ka mums nav uz vietas ražotu dezinfekcijas preparātu (hlora patronas) un ārzemju preparāti ir dārgi, protams, priekšroka tiek dota augsnes dekoncentrēšanas novadei. Augsne, kā pierādījuši pētījumi, kalpo par dezinfekcijas faktoru individuālajā sadzīves notekūdeņu attīrīšanas sistēmā.

Pieredze individuālo ūdens novades sistēmu projektēšanā un ekspluatācijā rāda, ka individuālajās iekārtās ar ražotspēju līdz 5 m³/diennaktī notekūdeņu novadi uz reljefu (virszemes filtrācija – ceļu grāvis), pazemes (filtrējošā tranšeja vai filtrējošā aka –smilts – grants filtrs) lieto visbiežāk. Tomēr lielāko daļu teritorijas raksturo ūdensnecaurlaidīgs māls un smilšains māls ar augstu gruntsūdeņu līmeni, kas paredz ūdens filtrāciju, ko novada no apbūves gabala uz reljefu. Drenāža un attīrīto notekūdeņu apvienošana pieprasa precīzu un pārdomātu risinājumu, organizējot novadi un mākslīgo noteku, lai izvairītos no apkārtnes appludināšanas. Ūdens piesātināšanas un izlaistā ūdens ietekme uz pazemes ūdenstecēm pilnībā ir atkarīga no apvidus hidroģeoloģiskajiem apstākļiem. Tādēļ pie liela attīrīto notekūdeņu apjoma, ja nav dabisko ūdens teču, veido ūdens notekas (visbiežāk purvus – uzkrājējus) aiz ciemata robežām, to saskaņojot ar dabas aizsardzības iestādēm.

Dziļās attīrīšanas nodrošināšana ļauj droši ekspluatēt virszemes un pazemes filtrāciju notekūdeņu novadei. Pie normālas ekspluatācijas maigas papildattīrīšanas režīmā filtrējošo tranšeju un smilts – grants filtru darba mūžs līdz pilnīgai filtrējošā sloga un drenu nomaiņai sastāda 15-18 gadus, filtrējošajām akām un drenāžas purviem 8-10 gadus.

Virkne iekārtu ar dažādu ražotspēju 1,2; 5; 10; 20; 30; 50 m³/diennaktī (4.–7. attēls), ko vieno kopēji gabarīti un tehnoloģiskie raksturojumi, ļauj komponēt no galvenajiem moduļiem stacijas ar jaudu līdz 240 m³/diennaktī ar ļoti elastīgu ekspluatācijas režīmu. Samazinoties vai paaugstinoties notekūdeņiem, strādā viena vai vairākas iekārtas, kas ļauj papildus zemajam tehnoloģiskajam enerģijas patēriņam samazināt arī ekspluatācijas izmaksas un pagarināt tehnoloģiskā aprīkojuma darba mūžu.

Kā rāda ekspluatācijas pieredze, pats iekārtu darbs neprasa pastāvīgu apkalpojošā personāla iejaukšanos. Iekārtas var strādāt diskrētā režīmā, tām nepieciešams vienīgi noteikts funkcionēšanas starplaiks, lai ievērotu darba projekta parametrus (atkarībā no sezonas).

Jāatzīmē, ka paredzētā attīrīšanas pakāpe notekūdeņiem vasaras periodā ir stabili sasniedzama (BSP – 2-3 mg/l), ja ievēro aprēķināto hidraulisko slodzi. Ziemas periodā var novērot nelielu BSP paaugstinājumu attīrītajā ūdenī (līdz 5-7 mg/l).

Iekārtas hidraulisko pārslodzi bieži var izskaidrot ar to, ka pasūtītājs nenovērtē nepieciešamo sistēmas jaudu. Tādēļ projektētājiem rekomendē pievērst daudz lielāku uzmanību faktoriem, kas pamato vienas vai otras jaudas ūdens novades sistēmas izvēli.

Kopumā prioritāros limitētos piesārņojuma rādītājus attiecīgajos notekūdeņos stabili sasniedz, nepieļaujot ūdens novades sistēmā aizliegto (projektā neparedzēto) notekūdeņu un šķīdumu novadi. Dažās stacijās ar jaudu 30–50 m³/diennaktī, kas veidotas noliktavām vai termināliem, novērota strauja attīrīšanas efektivitātes samazināšanās, izmantojot grīdu mazgāšanai cietos mazgāšanas līdzekļus, vai virsējam naftu saturošajam notekūdenim ieplūstot ūdens novades sistēmā utt. Tādēļ lietotājam kopā ar iekārtas pasi dod arī attīrīšanas iekārtas ekspluatācijas reglamentu, kurā aprakstīti ne tikai ekspluatācijas noteikumi, bet arī noteiktie aizliegumi.

Nobeigumā jāatzīmē, ka mūsdienās gandrīz visi uzņēmumi šajā pakalpojumu tirgū uzņemas atrisināt visas apbūvētāja problēmas, kas saistītas ne tikai ar dokumentu noformēšanu projektēšanai, individuālo ūdens lietošanas sistēmu celtniecību un ekspluatāciju, bet arī nodod objektu, kā saka līdz atslēgai. Pēc klienta vēlēšanās pakalpojumu apjomu papildina mākslīgu ūdenstilpņu un pašattīrošu, ar unikālām bioloģiskās attīrīšanas iekārtām aprīkotu purvu veidošana.

Izdrukāt rakstu!