Siltumapgādes sistēmas ierīkošana uzņēmumu ražošanas telpās ir visai specifisks uzdevums, kuru risināšanai bieži vien nepieciešama netradicionāla pieeja.

Dažādas pieejas

Pirmkārt, ražošanas, noliktavu un citu uzņēmējdarbības veidu veikšanai paredzētās telpas var būt konstruktīvi visai specifiskas, jo ir veidotas noteiktiem tehnoloģiskajiem procesiem un iekārtām. Līdz ar to apkures sistēmu standarta shēmās nākas ieviest dažādas korektīvas. Otrkārt, uzņēmējdarbībai paredzēto telpu platība nereti ir vairāki tūkstoši kvadrātmetru, bet augstums pārsniedz 10 metrus un vairāk. Nereti tehnoloģiskie nosacījumi prasa, lai vienas telpas dažādās zonās temperatūras režīms būtu atšķirīgs. Bez tam šādās telpās stingri jāievēro sanitārie, ugunsdrošības un citi normatīvi.

Jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā strauji augošās energoresursu cenas būtiski ietekmē jebkura uzņēmuma rentabilitāti, gala produkcijas izmaksas un līdz ar to arī tā konkurētspēju. Tātad uzdevums ir radīt ne tikai komfortablu temperatūras režīmu, bet arī panākt to ar tādiem līdzekļiem, lai pārāk neciestu uzņēmuma budžets. Mūsdienās, energoefektīvu tehnoloģiju izmantošana šajā jomā kļūst par vienu no būtiskākajiem līdzekļiem kopējo uzņēmuma izdevumu samazināšanā.

Visi augstāk minētie faktori izvirza nopietnas un dažādas, bieži vien pretrunīgas prasības attiecībā uz tehniskajiem risinājumiem. Uzņēmējdarbībai paredzētu telpu apsildīšanai ir iespējami dažādi tehnoloģiskie varianti. Siltumapgādes sistēmas projektēšanas laikā jāatbild uz vairākiem jautājumiem, kuri noteiks konkrētu tehnisko risinājumu izmantošanu. Vispirms jānosaka, cik daudz siltumenerģijas nepieciešams pietiekamas temperatūras uzturēšanai, ko var noteikt ar siltumtehnisko aprēķinu palīdzību.

Aprēķinu metodikā tiek ņemti vērā apsildāmo telpu izmēri, telpu siltumizolācija, vietas klimatiskie apstākļi (apkures sezonas zemākā temperatūra 5 dienu garumā), ēkas novietojums attiecībā pret valdošajiem vējiem. Tā kā telpas izmēri var ievērojami pārsniegt 1000 m², arī apkures iekārtas var pārsniegt 100 kW.

Būtisks jautājums ir, vai pieslēgties centralizētajai siltumapgādes sistēmai vai izmantot savu apkures katlu. Galvenā autonomo siltumenerģijas avotu priekšrocība ir spēja operatīvi reaģēt uz ārgaisa temperatūras izmaiņām, kas ir praktiski nereāli, pieslēdzoties konkrētās pašvaldības siltumtīkliem. Līdz ar to ražošanas telpās optimālāka ir tieši decentralizēto siltuma avotu izmantošana, kas gala rezultātā ļauj sasniegt lielāku ekonomisko efektu un uzņēmuma izdevumu samazināšanu.

Cits būtisks jautājums – kāds apkures sistēmas veids ir visefektīvākais konkrētā gadījumā. Ir trīs galvenie apkures veidi, kuri tiek izmantoti ražošanas telpās – gaisa, ūdens un infrasarkanie sildītāji.

Gaisa apkure

Šis apkures veids ražošanas telpās ir viens no visvairāk izplatītajiem nepieciešamās temperatūras uzturēšanai. Tās darbības princips ir visai vienkāršs. Gaiss tiek sildīts siltumģeneratorā vai ūdens kalorīferī (tādus piedāvā, piemēram, ražotāji Apen, Kroll un citi). Pa gaisa vadiem sasildītais gaiss tiek nogādāts apsildāmajā zonā. Gaisa izplatīšana telpā var notikt, izmantojot sadalošās galviņas, vai arī kā virzītas gaisa strūklas, kuras tiek radītas ar ventilatoru palīdzību. Var tikt izmantoti arī pārvietojamie tā dēvētie siltuma lielgabali, kurus var novietot jebkurā telpas vietā atkarībā no nepieciešamības.

Šāds telpu apsildīšanas veids ir viegli savietojams ar ventilācijas un kondicionēšanas sistēmām un ļauj apsildīt liela izmēra telpas. Gaisa apkures sistēmas plaši tiek pielietotas ražošanas cehos, noliktavu kompleksos un sporta zālēs. Atsevišķās ražotnēs, kur ir augstas ugunsdrošības prasības, tas ir vienīgais ieteicamais apsildīšanas veids.

Tomēr tam ir arī virkne trūkumu. Piemēram, līdz ar gaisa zemo siltumietilpību (4 reizes zemāka nekā ūdenim), pieņemamas temperatūras uzturēšanai lielās telpās ir nepieciešami jaudīgi ventilatori, bet to izmantošana savukārt ievērojami paaugstina elektroenerģijas patēriņu.

Liela daļa enerģijas šādās sistēmās tiek tērēta neproduktīvi, tā kā siltais gaiss ceļas augšup, temperatūras atšķirība šādi apsildītās telpās var sasniegt 2,5°C uz katru augstuma metru. Tas nozīmē, ka telpā, kuras augstums, piemēram, ir 12 m, darba zonā būs 15°C, bet griestu rajonā gaiss būs uzsildīts līdz pat 40°C. Tātad tas noved pie ievērojamiem siltuma zudumiem.

Ūdens apkure

Ūdens apkures sistēma sastāv no apkures katla, cauruļvadu sistēmas un sildķermeņiem (konvektori vai radiatori). Ūdens, kurš tiek uzsildīts katlā ar cirkulācijas sūkņa palīdzību, tiek dzīts pa sistēmu un atdod situmu sildķermeņiem. Izmantojot divcauruļu shēmu, ir iespējams regulēt temperatūru katrā atsevišķā sildķermenī. Līdz ar to ir iespējams paaugstināt vai pazemināt temperatūru konkrētā zonā tur, kur tas ir nepieciešams.

Galvenā šādas sistēmas sastāvdaļa ir apkures katls. Tas var būt šķidrā, cietā kurināmā, gāzes vai elektriskais katls. Pašlaik par efektīvākajiem un ekonomiskākajiem tiek uzskatīti gāzes katli. Tomēr ne visur ir pievilkts gāzes vads, to darbināšanai var tikt izmantota arī sašķidrinātā naftas gāze, bet tad jau jārēķinās ar citām izmaksām.

Mūsdienu apkures katlu galvenā attīstības tendence ir virzīta uz efektīvāku degvielas izmantošanu. Par pilnīgākajiem šajā jomā var uzskatīt gāzes kondensācijas katlus, kuros tiek izmantots ūdens kondensāta, kuru satur izplūdes gāzes, siltums, ievērojami paaugstinot to lietderības koeficientu. Šādi katli gāzes patēriņu ļauj samazināt pat līdz 30%. Kurināmā patēriņu ievērojami var samazināt, izmantojot arī dažādas automatizētas sistēmas.

Infrasarkano staru sildītāji

Kā alternatīva tradicionālajām apkures sistēmām pēdējā laikā arvien plašāk tiek pielietoti infrasarkano staru sildītāji. Šajā gadījumā telpu sasildīšana tiek realizēta ar infrasarkano (siltā spektra) staru enerģijas palīdzību. Šādi sildītāji tiek novietoti tieši virs apsildāmās zonas. Izmantojot šā tipa sildītājus, temperatūras pieaugums uz katru augstuma metru ir tikai 0,3°C un līdz ar to nav izteikta telpas augšdaļas sasilšanas efekta. Pateicoties tam, izdevumus apkurei iespējams samazināt pat līdz 30–40%. Starp citām priekšrocībām var minēt plašās regulēšanas iespējas un mazo inerci.

Elektrisko infrasarkano staru sildītāju sildelementi tiek uzkarsēti līdz 250°C temperatūrai, pie kuras apmēram 90% enerģijas tiek pārveidoti siltuma staru plūsmā, bet 10% tiešai telpas sildīšanai. Neskatoties uz visu to, elektroenerģijas patēriņš šāda tipa ierīcēm var izrādīties pārāk augsts.

Cits staru sildītāju variants ir tā dēvētie tumšie infrasarkano staru sildītāji. To virsma tiek sasildīta līdz visaugstākajai temperatūrai. Būtībā šādi sildītāji ir cauruļu sistēma, pa kuru cirkulē karsta gāze, tvaiks vai ūdens. Kopumā infrasarkano staru sildītāji ļauj sasniegt augstu temperatūras komfortu darba zonā un var tikt izmantoti kombinēti kopā ar tradicionālajām apkures sistēmām.

Pastāvot izvēles iespējai un dažādām tehniskām iespējām ražošanas telpu apsildīšanai, atliek izvēlēties pašu piemērotāko, efektīvāko un ekonomisko variantu. Tomēr acīmredzot pilnīgi viennozīmīgi skaidra izvēle būs tikai retā gadījumā, jo nāksies ņemt vērā daudz dažādu faktoru un ierobežojumu. Bet ir acīmredzams, ka mūsdienu apkures sistēmas var sniegt būtisku artavu uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanā.

Izdrukāt rakstu!