Ņemot vērā, ka sociālās kampaņas laikā decembrī un janvārī ir izdalīts tikai ap 10% no visa dāvinājumu karšu skaita, Latvijas Pašvaldību Savienība ir pieņēmusi lēmumu paplašināt kampaņas mērķa grupu. Tādējādi AS „Latvenergo” norēķinu kartes 500 kWh var saņemt ne tikai garantētā minimālā ienākuma pabalsta saņēmēji un trūcīgās ģimenes ar bērniem, bet ikviens iedzīvotājs, kam piešķirts trūcīgā statuss.

Elektrības norēķinu karšu izsniegšanu organizē pašvaldības, kuras arī nodrošina trūcīgo iedzīvotāju informēšanu par atbalsta saņemšanu. Par karšu saņemšanu trūcīgās mājsaimniecības var interesēties savos sociālajos dienestos.

Lai saņemtu elektroenerģijas norēķinu karti: jābūt izziņai par trūcīgā iedzīvotāja statusu; līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments, kā arī savs AS „Latvenergo” klienta līguma numurs. Klientu ērtībām iesakām līdzi ņemt pēdējo apmaksāto elektroenerģijas kvīti, kā arī vienu tukšu kvīti nākamajam maksājumam.

Paredzēts, ka palīdzību elektroenerģijas 500 kWh norēķinu karšu veidā saņems 100 000 Latvijas mājsaimniecību.

Sociālais darbinieks, izsniedzot karti, piereģistrēs informāciju par kartes saņēmēju un viņam dāvāto karti, un nodos to AS „Latvenergo”, kas attiecinās 500 kWh maksājumu uz katru konkrēto klientu.

Sociālā atbalsta kampaņā Elektrības norēķinu karšu izsniegšanas laiks trūcīgajiem ir līdz 2010. gada 31. martam.

Neskaidrību gadījumā uz visiem klientu un arī pašvaldību darbinieku jautājumiem atbildes var saņemt pa bezmaksas tālruni 80 200 402.

Dažādas problēmas apkures tīklos var pārvērst pat visai siltu ziemu īstā murgā. Bet ne vienmēr tajā vainojami komunālie dienesti. Dažreiz pie apkures problēmām esam vainojami arī mēs paši, uzstādot nepiemērotas apkures iekārtas, vai nerūpējoties par to, lai tās būtu labā darba kārtībā.

Parastajos daudzdzīvokļu māju dzīvokļos, kādos mitinās lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa, tas vispirms attiecināms uz radiatoriem. Mājas vai dzīvokļa apkure var būt vietējā, ar savu apkures katlu, vai arī pieslēgta centralizētai apkures sistēmai.

Pa apkures sistēmas caurulēm siltumnesējs nokļūst līdz istabas sildķermenim, kurš izdala siltumu apkārtējā vidē. Šo procesu sauc par radiāciju un no tā arī cēlies termins radiators. Radiatori ir konstruēti tādā veidā, lai, silstot no iekšpuses, tie kontaktētos ar gaisu ar pēc iespējas lielāku sildvirsmu. Tas nosaka arī īpatnējo radiatoru formu. Var arī izdalīt nosacītu radiatoru klasifikāciju. Pirmkārt, tie ir tradicionālie čuguna radiatori. Otrkārt, tērauda radiatori un tērauda paneļu radiatori. Treškārt, bimetāliskie radiatori. Pie šāda veida sildķermeņiem būtu jāmin arī konvektori un dvieļu žāvētāji.

Kopš padomju laikiem viens no izplatītākajiem sildķermeņiem ir čuguna ribu veida radiators. Gandrīz nemainīgā formā tas tiek izgatavots jau vairāk nekā 100 gadus. Tas arī mūsu dienās uzskatāms par vienu no drošākajiem un izturīgākajiem sildķermeņiem. Pelēkais čuguns vienmērīgi izdala siltumu, ilgi to saglabā un ir ļoti izturīgs pret koroziju. Piemēram, Krievijas Federācijā šim radiatoru tipam vēl arvien pieder 70% no kopējā radiatoru tirgus. Diezgan populārs tas ir Latvijā, un bieži tiek izmantots kā dizaina elements.

Ļoti izplatīts ir Krievijā ražotais modelis MC-140, kurš var tikt ekspluatēts pie siltumnesēja spiediena 8 atmosfēras, citiem radiatoriem parasti šis rādītājs ir 6 atmosfēras. Šī radiatora augstums ir 588 mm, garums 108 mm, dziļums 140 mm, bet masa 87 kg un garantijas laiks 30 gadi. Tiek izgatavoti arī citu izmēru čuguna radiatori, kuri piemēroti arī modernākiem arhitektoniskiem risinājumiem. Pieejamie izmēri ir 300–700 mm augstumā un 90–140 mm dziļumā.

Daudziem tomēr tradicionālais čuguna radiatoru dizains šķiet nepieņemams. Jo svarīgi ir ne tikai sildķermeņu tehniskie raksturlielumi, bet arī tas, cik tie harmoniski iekļaujas mājokļa interjerā. Lielākā daļa iedzīvotāju no čuguna radiatoriem savos dzīvokļos cenšas atbrīvoties kā no padomju laika elementa. Savukārt pirmskara laika ēkās sastopami čuguna radiatori ar dažādiem mākslinieciskiem elementiem, kas ir ļoti piemēroti klasiskajiem interjeriem. Tiesa gan pašlaik šādi mākslinieciskie radiatori tirgū piedāvāti netiek.

Pašlaik Latvijā vispieprasītākie ir tērauda radiatori. No šī materiāla izgatavotie radiatori ir daudz vieglāki, metāls ir plānāks un līdz ar to sildķermenis ātrāk iesilst. Lai čuguna radiatoru iesildītu līdz 40°C, siltumnesēja temperatūrai jābūt ne mazākai par 60°C. Parastajā režīmā liela siltuma daļa aiziet tikai radiatora uzsildīšanai un istabas temperatūru nepalielina.

Tērauda radiatori parasti tiek izgatavoti ar liešanas metodi un sastāv no augšējā un apakšējā kolektora un tos savienojošā vertikālā kanāla. No abām pusēm radiatora ribas savienotas ar perpendikulāriem paneļiem, kuri ne tikai palielina siltumatdevi, bet veido arī līdzenu virsmu. Līdz ar to neuzkrājas putekļi un uzlabojas arī sildķermeņa vizuālais izskats. Šādus radiatorus Latvijā ieved galvenokārt no citām ES valstīm, piemēram, DēLonghi, Calidor, Fondital, Global, Radus, Pasotti un citi. Šādi sildķermeņi pilnīgi adekvāti pilda savas funkcijas arī visbargākajos ziemas apstākļos.

Vēl viena liela grupa ir paneļu tipa radiatori. Arī te pārsvarā sastopami Eiropā ražoti modeļi. Tos piedāvā DēLonghi, Korado-Radir, Purmo, Roca un citi ražotāji un tie ir visai tuvi pēc saviem raksturlielumiem. Šo radiatoru konstrukcija nodrošina labu siltuma plūsmas sadalījumu, un ļauj izvairīties no putekļu uzkrāšanās uz sienām un pašiem radiatoriem. Tas ir īpaši svarīgi telpās, kur ir paaugstinātas higiēnas prasības, piemēram, bērnu istabās vai medicīnas iestādēs.

Tērauda paneļu radiatori paredzēti spiedienam līdz 10 atmosfērām un temperatūrai līdz 150°C. Šādi radiatori ir ar vertikālajiem kanāliem vai arī horizontālajiem vārstiem starp apakšējo un augšējo reģistru. Sēriju 11K radiatori ir vislētākie, bet 22K ir raksturīga labāka siltumvadāmība un kompaktums. Daudzi uzskata, ka šī tipa radiatori ir visestētiskākie, kā arī ekonomiskākie. Divkāršs emaljas pārklājums nodrošina augstu krāsojuma noturību. Var tikt izmantota plaša krāsu gamma, tai skaitā hromēti, zeltīti un tamlīdzīgi, līdz ar to šos sildķermeņus iespējams pieskaņot jebkuram interjeram.

Tērauda radiatoriem ir pieejams plašs gabarītu diapazons. Augstums 300–900 mm, garums no 80–3000 mm, dziļums no 45–155 mm. Paredzēti darba spiedienam no 6 līdz 13 atmosfērām. To garantijas laiks svārstās no 5–10 gadiem.

Vēl jāpiemin bimetāliskie radiatori, kuru izgatavošanā izmantots gan alumīnijs, gan tērauds. Tādā sildķermenī tiek izmantotas abu metālu priekšrocības. Tērauda serdenis nodrošina sistēmas augstu izturību, bet alumīnija ribas labu siltumatdevi. Šāds konstruktīvais risinājums ļauj izturēt spiedienu līdz 10 atmosfērām. Šādi radiatori ir absolūti simetriski, līdz ar to viegli izvietojami telpā un montējami, izmantojot termoizturīgas kaučuka blīves. Šādiem radiatoriem ir raksturīga ļoti augsta energoefektivitāte.

Noslēgumā jāpiebilst, ka nekvalitatīvu radiatoru izmantošana var novest pie visai nepatīkamām sekām. Pirms iegādāties jaunus radiatorus, būtu nepieciešams zināt darba spiedienu apkures sistēmā. Nepieciešamo radiatoru izmēru noteiks tirdzniecības vietā, saskaņā ar dzīvojamo platību un griestu augstumu.

Speciālistam ir zināšanas un pieredze, lai nodrošinātu optimālu apkures sistēmas elementu saderību, izraudzītos jūsu vajadzībām un iespējām piemērotāko katlu, kā arī palīdzētu iegūt nepieciešamās atļaujas un saskaņot dokumentus. Tomēr izšķirošais vienmēr būs pasūtītāja vārds un, uzklausot projektētāja argumentus, izvēle, vienalga, būs jāizdara jums pašam.

Kādi aspekti jāņem vērā, izvēloties apkures katlu? Pirmkārt, kurināmais, kurš ilgtermiņa perspektīvā būs pieejams jūsu mājas atrašanās rajonā. Jāatceras, ka mūsdienu gāzes un šķidrā kurināmā katli visu apkures sezonu var darboties pilnīgi automātiskā režīmā, jums nebūs jāstrādā par kurinātāju savā mājā. Reizi gadā tiem jāveic vienīgi profilaktiskā apkope, ko visērtāk uzticēt servisa dienestiem. Toties ar cietā kurināmā katlu noņemšanās ir lielāka – lai būtu siltums, tas kādam ir jākurina.

Kad noskaidrots kurināmā veids, jātiek skaidrībā ar katla konstrukcijas izvēli. Vienkontūras apkures katls paredzēts vai nu siltumnesēja uzsildīšanai apkures sistēmā, vai karstā ūdens sagatavošanai. Savukārt divkontūru katli spēj reizē gan apkurināt māju, gan sagatavot karsto ūdeni.

Nākamies izvēles aspekti ir katla siltuma jauda, ko nosaka projektētājs, sistēmai nepieciešamie siltumnesēja parametri un paredzamās katla darbības regulēšanas iespējas atkarībā no ārgaisa temperatūras (vienpakāpes, divpakāpju vai plūdena). Nav mazsvarīgs arī materiāls, no kāda katls izgatavots, tā svars, gabarīti, cena un citi parametri. Atcerieties, ka katls, kas paredzēts tikai viena veida kurināmajam, darbosies ekonomiskāk un ar augstāku lietderības koeficientu nekā tāds, kam var izmantot vairāku veidu kurināmos.

Izvēloties katla kurināmā veidu, vēlams pakonsultēties vietējā vai rajona pašvaldībā. Tas ļaus noskaidrot, kāds kurināmais šobrīd reģionā ir izplatītākais un, iespējams, uzzināt īstermiņa un ilgtermiņa nākotnes plānus – varbūt paredzēta rajona gazifikācija, kādi būs iespējamie gāzes vadu maršruti, kādas iespējas un uz kādiem noteikumiem tiem varēs pieslēgties utt.

Pats ekonomiskākais un ērtākais kurināmais ir dabas gāze. Tajā ir vismazāk sēra savienojumu, tāpēc gāzes sadegšana ir visefektīvākā – respektīvi, sadedzinot nosacīto kurināmā vienību, no gāzes tiek iegūts visvairāk siltumenerģijas, savukārt tās sadegšanas produkti ir vismazāk kaitīgi apkārtējai videi. Gāzes katli ir salīdzinoši mazāk pakļauti korozijai un mazāk aizaug ar kvēpiem. Gāzes katlus ir vieglāk tīrīt un tas jādara salīdzinoši retāk. Arī ilgmūžība šiem katliem ir augstāka, gāzes katli ir daudz ērtāki lietošanā, nav nepieciešams uzglabāt kurināmo, līdz ar to atkrīt vajadzība pēc speciālas kurināmā uzglabāšanas vietas mājā vai tai līdzās. Tāpat, darbojoties ar gāzes kurināmo, katls neizdala praktiski nekādas smakas (gāzes smaka liecina par nopietnu avāriju).

Sliktāk ir tas, ka dabas gāze daudzviet nav pieejama. Piemēram, jaunajos ciematos ap lielajām pilsētām gazifikācija varbūt nemaz nav paredzēta. Tādā gadījumā var apsvērt iespēju uzstādīt šķidrā kurināmā katlu. Papildus būs nepieciešama vieta speciālu tērauda vai plastmasas cisternu uzstādīšanai dīzeļdegvielas uzglabāšanai. To ietilpība parasti ir 4-10 tonnas, atkarībā no mājas platības un siltumizolācijas kvalitātes. Zināms degvielas krājums īpašniekam ļauj nodrošināties pret iespējamo cenu kāpumu, taču ilgstoša (vairāk nekā gadu) dīzeļdegvielas uzglabāšana caurspīdīgās plastmasas cisternās izraisa tās fizisku un ķīmisku novecošanos.

Dārgākās tvertnes ar dubultajām sienām ir praktiski simtprocentīgi drošas, tomēr nav izslēgts, ka mājā būs jūtama, kaut arī pavisam nedaudz, specifiska smarža. Tvertni var turēt arī ārpus mājas, ieraktu zemē, bet tās ir papildu izmaksas un šādu darbu labāk uzticēt pieredzējušiem izpildītājiem, piemēram, katla uzstādītājiem.

Te jāņem vērā arī hidroģeoloģiskie apsvērumi – ja apkārtnē ir augsts gruntsūdeņu līmenis, tvertne, tuvojoties pavasarim, var tikt izcilāta. Bez tam katru gadu noteikti jāpārbauda zemē ieraktās tvertnes hermētiskums. Pārējos aspektos šķidrā kurināmā katla ekspluatācija līdzinās gāzes katlam. Mūsdienu šķidrā kurināmā sprauslu degļi nodrošina ļoti efektīvu kurināmā sadegšanu, degviela iztvaiko un dedzināts tiek degvielas tvaiku un gaisa maisījums.

Ja jūsu rajonā ir problēmas ar dīzeļdegvielas piegādi vai arī tās cena ir pārlieku augsta, viss vēl nav zaudēts – varat izvēlēties cietā kurināmā apkures katlu. Arī šajā gadījumā pastāv izvēle – kurināt ar akmeņoglēm vai brūnoglēm, malku, kūdru vai degslānekli. Salīdzinot ar iepriekšminētajiem katliem, cietā kurināmā katliem raksturīgs zemāks lietderības koeficients un tie vairāk piesārņo atmosfēru. Piedevām, noteikti nepieciešama papildu telpa kurināmā uzglabāšanai un jārēķinās arī ar papildu laika patēriņu katla kurināšanai.

Bet, kā rīkoties, ja esat uzzinājuši, ka ciemata gazifikācija paredzama tikai pēc pāris gadiem? Uzstādīt cietā kurināmā katlu un vēlāk to nomainīt pret gāzes? Tas būtu pārlieku dārgs prieks. Šādā gadījumā labāk izvēlēties kombinēto katlu. Protams, tā cena būs nedaudz augstāka nekā tikai viena kurināmā katlam, izmēri lielāki, tas prasīs vairāk telpas, nebūs tik efektīvs… Tas jo īpaši attiecas uz universālajiem katliem, kas paredzēti visa veida kurināmajam – cietajam, šķidrajam un gāzveida. To lietderības koeficients, darbojoties ar cieto kurināmo, ir 58-60%, bet ar šķidro un gāzveida kurināmo – 70-80%, kamēr tikai šķidrā vai gāzveida kurināmā katliem – 90-95%.

Kombinētie katli

No kombinētajiem katliem optimālākais ir šķidrā un gāzveida kurināmā katls, jo mūsdienu degļi abus šos kurināmos ļauj sadedzināt praktiski līdzvērtīgi. Degļi modulē apaļu liesmu horizontālas lāpas formā, tāpēc kombinētajiem šķidrā un gāzveida kurināmā katliem ir cilindriska sadegšanas kamera, ko veido čuguna vai bimetāliski (čuguna-tērauda) kanāli, kas gan uzņem liesmas izstaroto siltumu, gan karsto izplūdes gāzu konvekcijas siltumenerģiju un nodod to caur kanāliem cirkulējošajam šķidrajam siltumnesējam. Kameras gala noņemamajā sieniņā vai durtiņās izveidota atvere ar stiprinājumu sistēmu, kurā, atkarībā no tā, kādu kurināmo šajā periodā paredzēts izmantot, tiek iemontēts katla jaudai atbilstošs attiecīgi šķidrā vai gāzveida kurināmā sprauslu deglis.

Degļa montāža ir visnotaļ vienkārša. Tas tiek ievietots atverē, pieregulēts atbilstoši sadegšanas kameras dziļumam un ar skrūvēm nostiprināts. Gāzes vai šķidrā kurināmā padeves caurule deglim tiek pievienota ar uzmavuzgriezni, no kura iepriekš izņemams noslēgs. Degļa armatūras blokā jāiesprauž divi elektrības savienotājkontakti. Tālāk jāpārbauda gāzes pieslēguma hermētiskums un jāatgaiso gāzes vai šķidrā kurināmā pievads.

Degļa palaišanu, īpaši pirmoreiz, gan jāuztic speciālistam, jo palaišanas procesā deglis tiek regulēts atbilstoši pieļaujamām izmešu normām, kas norādītas tabulā degļa montāžas instrukcijā, izmantojot izplūdes gāzu analizēšanas iekārtu, kuras devēji pievienoti izplūdes īscaurulei. Mainot kurināmā veidu, iepriekšējais deglis jānoņem un jāuzstāda otram kurināmā veidam piemērotais deglis. Katla darba slodze ir atkarīga no āra gaisa temperatūras, piedevām prakse rāda, ka ar maksimālajai tuvu jaudu pareizi izvēlēts apkures katls darbojas salīdzinoši neilgu laika daļu (5-20 dienas apkures sezonā), bet pārējā laikā – ar aptuveni 50% no slodzes.

Paaugstinoties gaisa temperatūrai, liekas saprātīgi samazināt katla darba jaudu un ietaupīt nedaudz degvielas. Taču jāzina, ka degvielas patēriņa samazināšana var izraisīt tās sadegšanas apstākļu izmaiņas, samazināt lāpas garumu sadegšanas kamerā un attiecīgi pasliktināt katla darbības lietderības koeficientu. Atkarībā no degvielas padeves regulēšanas iespējam izšķir vienpakāpes, divpakāpju, kā arī modulējošos degļus.

Modulējošie degļi ļauj plūdeni mainīt degšanas jaudu atkarībā no siltuma slodzes prasībām, mainot gaisa un degvielas attiecības degmaisījumā – kad atkarībā no pievadītā gaisa daudzuma un aerodinamiskās pretestības sadegšanas kamerā tiek palielināta vai samazināta degvielas padeve. Tas pie mainīgas siltuma slodzes ļauj nodrošināt stabili augstu katla darbības lietderības koeficientu un minimālu piesārņojošo vielu koncentrāciju izplūdes gāzēs.

Pēdējos gados pasaules tirgū tiek piedāvāti arī kombinētie šķidrā un gāzveida kurināmā degļi. Šajā gadījumā katlā tiek uzstādīts tikai viens deglis, kam pieslēgti gan gāzes, gan šķidrā kurināmā pievadi. Atkrīt nepieciešamība degļus mainīt, deglis atkarībā no kurināmā vienkārši tiek pārslēgts no viena darba režīma otrā. Taču šāda degļa uzbūve ir visnotaļ sarežģīta un cena ir daudz augstāka nekā diviem atsevišķiem viena kurināmā degļiem. Zināmākie kombinēto degļu ražotāji ir uzņēmumi Elko Klockner un Weishaupt.

Degvielas padevi šķidrā kurināmā deglim nodrošina degvielas sūknis un degviela zem spiediena caur sprauslu tiek izsmidzināta sīku pilieniņu veidā. Šie pilieniņi, līdzīgi kā migla, tiek sajaukti ar gaisu, ko piegādā vilkmes ventilators, veidojot optimālu degmaisījumu, kas tālāk tiek padots uz sadegšanas zonu. Tajā degmaisījumu aizdedzina aizdedzes ierīce un turpmāk sadegšanas process noris pastāvīgi. Liesma šajā gadījumā ir dzeltenīgā krāsā. Lai iegūtu zilganu liesmu, degviela iepriekš tiek uzsildīta vai nu ar elektrisko sildītāju, vai izmantojot izplūdes gāzu siltumu. Uzsilstot degvielas pilītes iztvaiko un nodrošina augstāku sadegšanas efektivitāti.

Tvana gāzes CO, slāpekļa oksīdu NOx un sēra oksīdu SOx daudzums pareizi noregulēta degļa izplūdes gāzēs ir ievērojami zemāks nekā paredz visprasīgākās Eiropas Savienības ekoloģiskās normas. Šādus šķidrā kurināmā degļus reizēm mēdz saukt par zilās liesmas degļiem. Kaut arī modulējošie degļi ar degvielas priekšuzsildīšanu ir dārgāki nekā parastie, tomēr ir vērts tajos ieguldīt līdzekļus, jo normatīvās prasības degļu efektivitātei un ekoloģiskajiem rādītājiem nākotnē var kļūt tikai stingrākas.

Tā kā kombinēto katlu gāzes degļi ir parīkoti ar vilkmes ventilatoru, tie ir noturīgāki pret spiediena svārstībām gāzes piegādes sistēmā, salīdzinot ar gāzes katlu atmosfēriskajiem degļiem, un spēj darboties arī tad, ja gāzes spiediens krītas līdz 70-80 mm. Lai palielinātu kurināmā sadegšanas efektivitāti, katlu iedarbinot, degļi tiek komplektēti arī ar elektriski regulējamu gaisa vārstu (servopievada, modeļa marķējumā parasti apzīmēts ar burtu L), kas novērš sadegšanas kameras atdzišanu periodos, kad deglis nedarbojas. Iedarbinot katlu, vārsts atveras plūdeni, novēršot pulsāciju, un katla darba stāvoklis tiek sasniegts daudz vienmērīgāk.

Var nosaukt šādus mūsdienīgu gāzes un šķidrā kurināmā degļu ražotājus mazas jaudas apkures katliem privātmāju apkurei – Giersch, Viessmann, Weishaupt, Elko Klockner (Vācijas ražotāji), Hansa, Intercal, Bentone (Zviedrija), Oilon (Somija) u.c.

Sadedzinot šķidro kurināmo, veidojas vairāk sēra savienojumu, kuri var kondensēties uz katla sieniņu virsmas, īpaši pie zemākām ūdens temperatūrām, tāpēc kombinēto šķidrā un gāzveida kurināmo katlu siltumu uztverošās virsmas tiek izgatavotas no čuguna, kas ir izturīgāks materiāls pret koroziju nekā tērauds. Tas savukārt palielina katla masu, tāpēc kombinētie katli tiek ražoti grīdas izpildījumā.

Jāpiemin ražotājs Viessmann, kurš izstrādājis bimetāliskus katlus ar dubultajām sieniņām – modeļi Vitola 100, Vitola 111, Vitola 200 un Vitola 222. Biferālā sajūgtā sildvirsma no diviem metāliem – čuguna un tērauda – sastāv no tērauda cilindra un tajā ievietotiem lietiem čuguna elementiem ar radiālām ribām. Iekšējais čuguna slānis, tieši saskaroties ar kurtuves gāzēm, un pie aprēķinātās siltuma ražības uztver augstāku temperatūru nekā pie siltumnesēja (ūdens) izvietotais tērauda cilindrs. Šāda konstrukcija novērš kurtuves gāzēs esošo ūdens tvaiku kondensāciju un kondensāta veidošanos uz sildvirsmas, efektīvi novēršot tās koroziju. Reizē nedaudz tiek samazināta arī katla masa.

Dažos kombinēto katlu modeļos ir iebūvētas tvertnes – karstā ūdens akumulatori. Ja akumulators nav katla komplektā, tas var tikt pievienots papildus līdzās katlam vai, lietderīgās platības taupīšanai, zem katla. Siltuma akumulatora nozīme pieaug, ja katls paredzēts apkurei un siltā ūdens sagatavošanai vienlaicīgi – tā jauda var izrādīties par mazu komfortablai karstā ūdens apgādei, kaut arī pietiekama apkurei.

Piemēram, duša patērē 8 litrus minūtē 40°C karsta ūdens, bet, lai piepildītu vannu 10 minūtēs, nepieciešami 15 liti minūtē karsta ūdens. Šādu siltuma ražību spēj nodrošināt katls ar jaudu 18-30 kV. Savukārt, ņemot vērā mūsdienās izmantotos siltumizolācijas materiālus, mājas apkurei pietiek ar divreiz mazāku jaudu. Siltuma akumulācijas tvertņu izmantošana palielina karstā ūdens apgādes komfortu, taču var samazināt siltuma komfortu ēkā, jo, lai uzsildītu liela apjoma siltuma akumulatoru, mazākas jaudas katlam būs nepieciešamas 40-60 minūtes, un uz šādu laiku katls būs atslēgts no apkures sistēmas.

Šādā situācijā jāizvērtē divi iespējamie tehniskie risinājumi – vai nu izraudzīties katla jaudu atbilstoši karstā ūdens sagatavošanas vajadzībām, bet izvēlēties katlu ar modulējošo degli, kas nodrošina augstu darbības lietderības koeficientu arī pie mazākām slodzēm, vai arī izmantot atsevišķu siltuma akumulatoru ar papildu gāzes vai šķidrā kurināmā degli autonomai siltā ūdens sagatavošanai.

Uzstādot kombinēto katlu, jāparedz atsevišķa telpa šķidrā kurināmā uzglabāšanas tvertnei. Tvertne var būt izgatavota no plastmasas (ražotāji Dehoust, Schutz, Roth) vai tērauda (Roth). Plastmasas tvertnes ir vieglākas un lētākas, salīdzinot ar metāla izstrādājumiem. Uzņēmums Schutz ražo tvertnes ar 1050, 1600, 1850 un 2200 litru tilpumu, 78 cm platas, augstumā līdz 2 m, ļaujot visekonomiskāk izmantot telpas lietderīgo platību. Šādas tvertnes var ienest praktiski caur jebkurām durvīm. Dubultās sieniņas un uzticama kontroles sistēma ļauj tās uzstādīt tieši uz grīdas, neizmantojot metāla pamatni.

Vairākas šādas tvertnes var savienot ar cauruļvadiem, lai iegūtu nepieciešamā tilpuma degvielas bateriju. Šīm tvertnēm ir arī speciāls SMP vārsts, kas novērš smakas izplatīšanos. Barošanas vadā, kas iet uz degli, noteikti jāuzstāda degvielas filtrs, piemēram, Oventrop ražojuma. Tvertnes var izvietot arī ārpus telpām, ierokot tās zemē sasaluma dziļumā. Jāatceras gan, ka pie zemām temperatūrām palielinās degvielas viskozitāte un degvielas sūknis patērēs vairāk elektroenerģijas. Savukārt dīzeļdegviela var gadīties ar ūdens piejaukumu, kurš sasals un nobloķēs cauruļvadu.

Katliem ir īscaurule dūmgāzu novadīšanai, pie kuras jāpievieno dūmvads. Dūmvads jāizgatavo no nerūsējošā tērauda, jo katlu izplūdes gāzu temperatūra ir zema un uz dūmvada sienām var veidoties ķīmiski agresīvs kondensāts. Papildu siltuma izolācija dūmvadam iekštelpās nav nepieciešama. Ārpus telpām, ņemot vērā dūmgāzu temperatūru, dūmvads jāveido no nerūsējošā tērauda caurulēm ar dubultajām sienām, starp kurām ievietojams siltumizolācijas materiāls. Ja siltumizolācija nav paredzēta, jāierīko kondensāta noplūdes kanāls speciālā rezervuārā un, pirms izliešanas kanalizācijā, kondensāts jāneitralizē.

Dūmvada šķērsgriezums, tā maršruts ēkā un augstums virs jumta, atkarībā no degvielas jaudas un sadegšanas parametriem, jāaprēķina speciālistam un jāizstrādā dūmvada projekts. No dūmvada atkarīga katla vilkme, līdz ar to arī sadegšanas procesa drošums. Nepareizi izveidots dūmvads var ne tikai traucēt katla darbībai, bet pat izraisīt tā avāriju, tādēļ dūmgāzu novadīšanas sistēma jāveido ar pilnu atbildības sajūtu.

Kombinētajos katlos ir iebūvēta automātiskās vadības sistēma, kuru iespējams papildināt ar dažādiem elektroniskajiem blokiem, piemēram, katla darbības programmēšanai atkarībā no apkures sistēmas darba režīma, automātiskai siltumnesēja temperatūras izmainīšanai atkarībā no āra gaisa temperatūras utt.

Jāatzīmē, ka kombinētie gāzes un šķidrā kurināmā katli ir drošāki par vienkāršiem gāzes katliem, jo gāzes piegāžu traucējumu gadījumos, kas var rasties sadales tīklos, īpaši ziemas aukstuma periodos, kad iespējama gāzes kondensāta sasalšana, kombinētos katlus īpašnieks var pārslēgt uz citu degvielas veidu.

Vienīgais risks kombinēto katlu gadījumā ir elektroenerģijas padeves traucējumi, jo tad vairs nedarbojas degvielas sūknis, vilkmes ventilators, aizdedze un automātiskā vadības iekārta un katls automātiski izslēdzas. Elektroapgādei atjaunoties, katls pats ieslēgsies un turpinās darbu. Taču ja elektroapgādes traucējumi ir ilgstoši – diennakti un vairāk, kas bieži gadās nelielos ciematos ārpus centra, – pastāv bīstama iespēja aizsaldēt apkures sistēmu un pašu katlu. Kā risinājumu var ieteikt rezerves dīzeļģeneratora uzstādīšanu mājā, kura jauda atbilstu kopējam mājas elektroenerģijas patēriņam, ieskaitot katla jaudu, vai arī kā rezerves variantu mājā paredzēt krāsns apkures iespējas.

Sašķidrinātā gāze

Vēl viens variants vietās, kur nav reālu iespēju apkurei izmantot dabas gāzi, ir propāns. Propānam ir vairākas būtiskas priekšrocības. Apkures sistēmas, kurās izmanto šo kurināmā veidu, ir viegli regulējamas, tiek panākts optimāls degvielas patēriņš un augsts lietderības koeficients.

Sašķidrinātā naftas gāze ir ekoloģiski tīrs kurināmais. Tai sadegot, neveidojas kvēpi, un kaitīgo izmešu daudzums ir minimāls. Iekārtas, kurās izmanto šo degvielu, ir ērtas apkalpošanā un viegli automatizējamas. Kurināmā patēriņš lielā mērā ir atkarīgs no ēkas siltumizolācijas, tās iemītnieku prasībām attiecībā uz temperatūras režīmu un citiem faktoriem. Vidēja izmēra privātmājai ar 200 kvadrātmetru lielu platību gadā nepieciešamas 2-4 tonnas propāna, un ar vienu tvertnes uzpildi pietiek vismaz pusgadam.

Ja nākotnē gaidāma pāreja uz dabas gāzes izmantošanu, var izveidot pagaidu variantu, kurš bāzēts uz palielinātas ietilpības (80 l) balonu sistēmu. Tā sastāv no 6 baloniem, spiediena regulēšanas mezgla, savienojošās armatūras, un ir ievietota dzelzs skapī. Gadījumos, ja apkurināmā platība ir neliela vai apkures katls ir ar jaudu līdz 30 kW, to var izmantot kā pastāvīgu sistēmu. Sašķidrinātā naftas gāze dod iespēju būt neatkarīgiem no gariem cauruļvadiem un līdz ar to ieekonomē līdzekļus. Apkures katls gan dabasgāzei, gan sašķidrinātajai gāzei ir praktiski identisks, un to pārbūvēt vai pārregulēt no viena uz otru gāzes tipa izmantošanu nav sarežģīti.

Granulu katli

Koksnes granulas ir biokurināmais, kas pēc savas būtības ir ilgākā laikā koncentrēti uzkrāta saules enerģija. Biomasa – zālāji, augi, krūmi un koki ir tie kas augšanas laikā piesaista un sevī koncentrē lielu daudzumu gaismas un siltuma enerģijas, kuru pēcāk var ērti pārvērst siltuma iegūšanai savam mājoklim. Šis ekoloģiskais un ekonomiskais kurināmais ir sevišķi izplatīts Skandināvijas valstīs un nu jau iekarojis arī Latviju.

Koksnes granulām ir jābūt sausām, ķīmiski tīrām no piemaisījumiem, mehāniski cietām, labi noturīgām pret sadrupšanu, bez svešķermeņiem un skaidu smalkumiem. Tās ir jāuzglabā sausā telpā ar noteikumu, lai tās nesaņemtu tiešu mitruma ietekmi kondensāta vai vaļēja ūdens veidā no grīdas, sienām vai griestiem. Vaļējā veidā granulas var uzglabāt vairākus mēnešus, gaisa mitrums uz tām iedarbojas lēni. Polietilēna iepakojumā fasētu granulu uzglabāšanas laiks nav ierobežots.

Katlu apkalpošanai vajadzīgs minimāls darbs, jo tie darbojas automātiskā režīmā. Katls ar mazāko pieejamo tvertni jāuzpilda vidēji reizi piecās dienās, taču pastāv iespēja uzstādīt lielāku tvertni, kas jāuzpilda vidēji reizi mēnesī. Tas prasa augstākais 15-20 minūtes un katla darbība ir nodrošināta uz piecām dienām un apgādā ēku ar apkuri un siltā ūdens padevi visu gadu.

Ziema vai vasara – neatkarīgi no gadalaika ik pa laikam pienāk brīdis, kad dzīvoklī ir vēsi. Apkure nav vēl pieslēgta vai ir jau atslēgta, bet daba to nezina, un istabas termometrs nepielūdzami noslīd zem komforta līmeņa. Šādos gadījumos jāņem talkā elektriskie sildītāji. Tie ir četru veidu – eļļas radiatori, konvektori, siltuma ventilatori un infrasarkano staru sildītāji. Par šo sildītāju īpatnībām un pielietojuma iespējām tad arī tiks stāstīts šajā rakstā.

Eļļas radiatori

Klasiskais eļļas radiators

Tas ir pazīstamākais un izplatītākais elektrisko sildītāju veids. No visiem elektriskajiem sildītājiem tikai šie ir saucami par radiatoriem. Kā zināms, radiators ir apkures sistēmas iekārta, kas piepildīta ar zināma veida šķidrumu, kurš arī ir sildošais elements. Eļļas radiatoros sildošais elements ir eļļa, kura uzkarstot uzsilda radiatora metāla virsmu un izplata siltumu uz visām pusēm. Respektīvi, elektrisko radiatoru varam droši salīdzināt ar parasto radiatoru, tikai pirmajam ūdens vietā iekšā atrodas eļļa, kuru uzsilda elektrība. Tam ir tādas pašas siltuma atdeves ribas kā centrālapkures radiatoram, iekārta uzsilst pakāpeniski, un pati karstākā zona atrodas tiešā radiatora tuvumā. Runājot par konkrētiem radiatoru piemēriem, aplūkosim firmas De Longhi piedāvājumu.

N19 sērijas eļļas radiators ir pirmais speciālistu solis elektrisko apkures sistēmu pilnveidošanas virzienā. Tā virsmas darba temperatūra nepārsniedz 110°С, pateicoties īpašajām termiskajām rievām uz iekārtas ribām. Atcerēsimies, ka iepriekšējās paaudzes eļļas radiatoriem, kuru ribas bija gludas, virsmas darba temperatūra pacēlās līdz 150°С. Radiators apgādāts arī ar termostatu – iekārtu, kas ļauj telpā uzturēt pastāvīgu uzdoto temperatūru.

Savukārt vairākos Rapido sērijas radiatoros ir arī taimeris, kas liek tiem ieslēgties vai izslēgties konkrētā laikā, piemēram, tas ieslēdzas stundu pirms jūsu pārnākšanas no darba un izslēdzas 15 minūtes pēc aiziešanas uz darbu. Šādu radiatoru var vispār neizslēgt – atliek tikai uzstādīt optimālo darba režīmu.

Rapido sērijas eļļas radiatori no iepriekšējiem atšķiras arī vizuāli – tradicionālo ribu vietā tiem ir plakani vertikālie kanāli ar tā saucamo kamīna efektu – palielinātu siltā gaisa izplūdes ātrumu. Arī radiatora sekciju un konvekcijas kanālu piramīdas forma veicina pastiprinātu siltuma atdevi. Bez tam šajā iekārtā uzstādīts papildu sildošais elements, kas ievērojami paātrina gaisa sasilšanas procesu un tā jaudu. Neraugoties uz palielināto siltuma atdevi, radiatora virsmas temperatūra nepārsniedz 110°С. Tomēr pieskarties radiatoram darba stāvoklī, vienalga, nav patīkami. Augstā darba virsmas temperatūra principā ir vienīgais šo apsildes iekārtu trūkums. Toties tie, atšķirībā no siltuma ventilatoriem, darbojas praktiski bez trokšņa.

Jāatzīmē, ka katras elektrisko radiatoru ražotājfirmas modeļu sērijā atrodami arī tādi, kuros iemontēts arī siltuma ventilators, respektīvi – divas iekārtas apvienotas vienā, ļaujot strauji sasildīt gaisu telpā un pēc tam uzturēt pastāvīgu temperatūru.

Kopšana

Elektriskie eļļas radiatori ir viegli kopjami, nekāda īpaša tehniskā apkalpošana tiem nav nepieciešama. Radiatoru virsmas tīrīšanai nedrīkst uzmantot abrazīvas pastas un šķidrumus, putekļi noslaukāmi ar mīkstu lupatiņu. Protams, pirms tam neaizmirstiet radiatoru izslēgt un ļaut tam atdzist.

Ieteikumi

- neizmantojiet elektriskos radiatorus vannas istabā, dušā vai baseinā – tās tomēr ir elektriskas iekārtas, kam mitrums nav draugs;

- neizmantojiet tos veļas žāvēšanai – karstais gaiss nespēs brīvi pacelties un iespējama radiatora pārkaršana;

- nelieciet radiatora barošanas vadu uz tā korpusa – vada izolācija karstumā var izkust;

- iekārtai jāatrodas precīzi vertikālā stāvoklī – sildelements izvietots radiatora apakšā un paredzēts konkrētam eļļas daudzumam un spiedienam;

- augstās virsmas temperatūras dēļ (110-150°С) radiatoru labāk novietot tālāk no viegli uzliesmojošiem izstrādājumiem un ne tuvāk kā 50 cm no mēbelēm un citiem priekšmetiem;

- nelietojiet eļļas radiatorus pārlieku mazās vai lielās telpās – katram radiatoru tipam ar konkrētu jaudu ir paredzēta konkrēta apsildāmās telpas kubatūra;

- neizmantojiet elektrības pagarinātāju – tas var pārkarst.

Eļļas radiatoru priekšrocības:

- ugunsdroši;

- nodrošina ātru un kvalitatīvu gaisa sasilšanu;

- klusi darbībā;

- termostats un taimeris (dažiem modeļiem) nodrošina izmantošanas automātiskumu un komfortu;

Eļļas radiatoru trūkumi:

- augstā darba virsmas temperatūra.

Konvektori

Grīdas konvektors

Iespējams, daudziem vēl mājās saglabājušās šīs brīnumiekārtas – siltuma devēji, atmiņas no padomju laikiem. Bieži šīs atmiņas nav diez ko pozitīvas – vecās konstrukcijas konvektori nudien nebija pati pilnība. Taču dzīve nestāv uz vietas, un veco vietā ir nākuši daudz mūsdienīgāki konvektori.

Šīs iekārtas sildošais elements ir tenis, izliekts tērauda stienis vai stieple vienlaikus aizsargājošā un sildošā metāla korpusā. Konvekcijas sildītāji siltumu izdala dabiskās konvekcijas ceļā, kad siltais gaiss aizplūst uz augšu, vietā stājoties aukstajam gaisam.

Ir pieejami sienas un grīdas konvektori, kas atšķiras tikai ar dizainu un novietojuma veidu. Visefektīvāk konvektorus ir izvietot zem logiem, jo no siltumtehnikas viedokļa logi ziemā ir kā melnais caurums ēkas siltuma bilancē. Atšķirībā no biezajām sienām, divi plāni stikli ar gaisa slānīti starp tiem ievērojami atdzesē telpā esošo gaisu.

Izvēloties konvektoru, jāatceras, ka ne visi konvektoru modeļi spēs nodrošināt atdzisušu telpu strauju uzsildīšanu. Tie drīzāk piemēroti pastāvīgas temperatūras uzturēšanai, īpaši, ja apgādāti ar iebūvētu termostatu. Uzstādiet komforta temperatūru 22°С un dzīvojiet bez raižu – konvektors pats rūpēsies par ieslēgšanos un izslēgšanos neatkarīgi no tā, cik bieži virināsiet durvis. Arī konvektori darbojas praktiski bez trokšņa. Izņēmums ir modeļi ar iebūvētu siltuma ventilatoru, kas gan izdala nelielu troksni, toties daudz ātrāk uzsilda gaisu telpās. Atšķirībā no eļļas radiatoriem, konvektoru ārējā virsma nav pārlieku karsta – tiem droši var pieskarties ar roku.

Kopšana

Īpaša kopšana konvektoriem nav nepieciešama. Putekļus noslaukiet ar sausu auduma salveti, iepriekš atslēdzot iekārtu no elektrotīkla un ļaujot tai atdzist.

Ieteikumi:

- neizmantojiet konvektorus veļas žāvēšanai – karstais gaiss nespēs brīvi pacelties un iespējama iekārtas pārkaršana;

- konvektoru nedrīkst uzstādīt tieši zem elektrības rozetes;

- neizmantojiet elektrības pagarinātāju – tas var pārkarst;

- neapklājiet ieslēgtu konvektoru, lai neizraisītu tā pārkaršanu.

Konvektoru priekšrocības:

- ugunsdroši;

- klusi darbībā;

- iebūvētais termostats ļauj nodrošināt pastāvīgu telpas temperatūru;

- nebojā telpas izskatu, atbilst dizaina prasībām.

Konvektoru trūkumi:

- Modeļi bez iebūvētā ventilatora salīdzinoši lēni uzsilda gaisu telpā.

Siltuma ventilatori

Silltuma ventilators

Siltuma ventilatoru darba princips ir radniecīgs konvektoriem, tikai teņa vietā sildelements ir tieva metāla stieple un gaisa plūsmu konvekcijas vietā nodrošina ventilators. Siltuma ventilators principā dzesē sakarsētu metāla stiepli un reizē nodrošina siltā gaisa vienmērīgu izplatību telpā. Darba princips ir gluži tāds pats kā mutu žāvēšanas fēnam.

Siltuma ventilatori ir pieejami gan grīdas, gan sienas izpildījumā, bieži vienu modeli var izmantot abējādi. Papildus tie var būt aprīkoti ar vertikālā stāvokļa releju, kas atslēdz iekārt, līdzko tā tiek noliekta vai nejauši apgāzta. Siltuma ventilatori var būt aprīkoti arī ar termostatu un ir vairāk piemēroti īslaicīgai telpu apsildei. Vairums mūsdienu siltuma ventilatoru nodrošina arī aizsardzību pret pārkaršanu un nejaušu ūdens nonākšanu iekārtā.

Agrīno siltuma ventilatoru nokaitētais sildelements mēdza izdedzināt skābekli no gaisa telpās, taču mūsdienu tehnoloģijas arī šo problēmu ir atrisinājušas, ievērojami palielinot gaisa uzsildīšanas ātrumu.

Kopšana

Uz karstā sildelementa uzkrājoties putekļiem, telpā var parādīties nepatīkama smaka. Tādēļ ieteicams biežāk tīrīt iekārtu ar sausu lupatiņu, protams, iepriekš izslēdzot.

Ieteikumi:

- nelieciet barošanas vadu uz sildītāja karstā korpusa;

- izvairieties no putekļu uzkrāšanās iekārtas korpusa restītēs;

- izvairieties no mitruma un ūdens nokļūšanas uz karstās spirāles;

- neizmantojiet elektrības pagarinātāju – tas var pārkarst;

- neapklājiet ieslēgtu siltuma ventilatoru, tas var pārkarst vai pat aizdegties.

Siltuma ventilatoru priekšrocības:

- nodrošina ļoti strauju gaisa uzsildīšanu;

- aizsargāti no pārkaršanas;

- aizsargāti pret apgāšanos;

- iebūvētais termostats ļauj nodrošināt pastāvīgu telpas temperatūru.

Siltuma ventilatoru trūkumi:

- darba gaitā izdala raksturīgu troksni;

- pieputot var izplatīt telpā specifisku smaku.

Infrasarkano staru sildītāji (ISS)

Infrasarkano staru sildītājs

ISS sildelements ir kvarca lampa garas caurules formā, ko aizsargā metāla korpuss. Atšķirībā no iepriekšējām apsildes iekārtām, ISS silda nevis gaisu, bet konkrētu virsmu vai priekšmetu, pret kuru vērsts sildītājs. Apkārtējās virsmas un priekšmeti (grīda, sienas, mēbeles, interjera piederumi u. tml.) uzsūc sildelemnta izstaroto siltuma enerģiju. Tādējādi vispirms sasilst priekšmeti un virsmas, kuras pēc tam sāk pakāpeniski izstarot sekundāro siltumu un, pašām it kā kļūstot par apsildes iekārtām, kliedē to visā telpā. Tie ir piemēroti, jā jāapsilda nevis visa telpa, bet konkrēta tās vieta. Parasti reflektora leņķis ir regulējams 20-40 grādu robežās. ISS darbojas bez trokšņa un ir visnotaļ ugunsdroši.

Kopšana

Putekļus noslaukiet ar mīkstu lupatiņu, iepriekš atslēdzot iekārtu no elektrotīkla. Īpaša kopšana nav nepieciešama.

Padoms:

Neapklājiet strādājošu elektroiekārtu – tā var pārkarst.

ISS priekšrocības:

- ugunsdroši;

- klusi darbībā;

- ļauj regulēt apsildes leņķi 20-40 grādu robežās.

ISS trūkumi:
– trūkumu nav.

Kā izvēlēties sildītāju?

Esam iepazinušies ar izplatītākajiem elektriskās apsildes iekārtu veidiem. Kuru no tiem izvēlēties? Pirmkārt, nepieciešams konkretizēt, kādam mērķim sildītājs nepieciešamas. Lūk, izplatītākie varianti:
1. Ātrai telpas uzsildīšanai. Tam vispiemērotākais ir siltuma ventilators. Tas ne tikai ļaus ātri uzsildīt telpu, bet arī uzturēs tajā pastāvīgu temperatūru, pateicoties iebūvētajam termostatam. Otra iespēja – eļļas radiators ar iebūvētu siltuma ventilatoru. Sākumā ieslēdziet abus režīmus un, telpai uzsilstot, siltuma ventilators izslēgsies pats.

2. Autonomai telpu apsildei bez cilvēka klātbūtnes. Tam noderēs sildītājs ar termostatu. Nepieciešamības gadījumā tas pats ieslēgsies un izslēgsies.

3. Nelielas telpas apsildei. Ideāls variants tam būs konvektors ar termostatu.

4. Noteiktas telpas daļas vai priekšmeta apsilde. Tam piemērotākais būs infrasarkano staru sildītājs vai arī siltuma ventilators.

Bieži tiek jautāts – kādas jaudas sildītājs nepieciešams noteikta izmēra telpai. Atbilde nav viennozīmīga un vispareizākais būtu vērsties pie speciālista veikalā, izvēloties sildītāju. Svarīga ir ne tikai telpas platība, bet arī dzīvokļa un telpas izvietojums ēkā, logu skaits, griestu augstums utt. Pareizo jaudu var noteikt, ņemot vērā tikai visus minētos faktorus.

Citas iespējas

Ir situācijas, kad nelielās telpās, piemēram, vannas istabā vai garāžā, nevar uzstādīt parastos elektrosildītājus – tas ir neērti vai nedroši. Šajā gadījumā noderēs grīdlīstu sildītāji – gari, šauri paneļi, kas stiprināmi tieši pie grīdlīstēm un aizņem maz vietas. Tajos sildošais elements ir tenis, kas ievietots siltumu vadošā eļļainā šķidrumā. Grīdlīstu sildītāji ir ugunsdroši, tos var droši stiprināt pie jebkuras virsmas, tie ātri uzsilda telpas gaisu un ir aprīkoti ar termostatu.

Gadījumos, ja jāierīko relatīvi pastāvīga elektriskā apkure, var rekomendēt elektriskās siltās grīdas – 1 mm bieza materiāla ruļļus, kas ar līmlenti tiek stiprināti uz grīdas un pārklājami ar jebkuru grīdas segumu – paklāju, parketu, linoleju.

Kas jāzina par elektrisko apkuri?

(iesaka Latvenergo Energoefektivitātes centrs)

- Ja jāapsilda tikai neliela daļa no visas telpas, efektīvi ir uzstādīt infrasarkano staru sildītāju.

- Ja nav iespējama apsildāmo grīdu izbūve, efektīvi ir uzstādīt elektriskās apsildes konvektorus.

- Visefektīvāk elektroenerģiju apsildei var izmantot, izbūvējot apsildāmās grīdas.

- Lai sildītāju lietotu energoefektīvi, temperatūra ir jāregulē – prombūtnes laikā jāsamazina līdz pat līdz +12°C, naktī līdz +16°C, bet pārējā laikā jāieregulē komfortam nepieciešamā temperatūra.

- Lai pareizi izvēlētos elektrisko sildītāju, ir jānoskaidro, vai tā būs pamatapsildes iekārta vai darbosies kā papildu apsildes agregāts.

- Visaugstāko energoefektivitāti var sasniegt, ja mājoklis ir pareizi siltināts un ir izbūvēta efektīva ventilācijas sistēma.

- Elektroapsilde ir drošākais un komfortablākais apsildes veids.

Siltumapgādes sistēmas ierīkošana uzņēmumu ražošanas telpās ir visai specifisks uzdevums, kuru risināšanai bieži vien nepieciešama netradicionāla pieeja.

Dažādas pieejas

Pirmkārt, ražošanas, noliktavu un citu uzņēmējdarbības veidu veikšanai paredzētās telpas var būt konstruktīvi visai specifiskas, jo ir veidotas noteiktiem tehnoloģiskajiem procesiem un iekārtām. Līdz ar to apkures sistēmu standarta shēmās nākas ieviest dažādas korektīvas. Otrkārt, uzņēmējdarbībai paredzēto telpu platība nereti ir vairāki tūkstoši kvadrātmetru, bet augstums pārsniedz 10 metrus un vairāk. Nereti tehnoloģiskie nosacījumi prasa, lai vienas telpas dažādās zonās temperatūras režīms būtu atšķirīgs. Bez tam šādās telpās stingri jāievēro sanitārie, ugunsdrošības un citi normatīvi.

Jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā strauji augošās energoresursu cenas būtiski ietekmē jebkura uzņēmuma rentabilitāti, gala produkcijas izmaksas un līdz ar to arī tā konkurētspēju. Tātad uzdevums ir radīt ne tikai komfortablu temperatūras režīmu, bet arī panākt to ar tādiem līdzekļiem, lai pārāk neciestu uzņēmuma budžets. Mūsdienās, energoefektīvu tehnoloģiju izmantošana šajā jomā kļūst par vienu no būtiskākajiem līdzekļiem kopējo uzņēmuma izdevumu samazināšanā.

Visi augstāk minētie faktori izvirza nopietnas un dažādas, bieži vien pretrunīgas prasības attiecībā uz tehniskajiem risinājumiem. Uzņēmējdarbībai paredzētu telpu apsildīšanai ir iespējami dažādi tehnoloģiskie varianti. Siltumapgādes sistēmas projektēšanas laikā jāatbild uz vairākiem jautājumiem, kuri noteiks konkrētu tehnisko risinājumu izmantošanu. Vispirms jānosaka, cik daudz siltumenerģijas nepieciešams pietiekamas temperatūras uzturēšanai, ko var noteikt ar siltumtehnisko aprēķinu palīdzību.

Aprēķinu metodikā tiek ņemti vērā apsildāmo telpu izmēri, telpu siltumizolācija, vietas klimatiskie apstākļi (apkures sezonas zemākā temperatūra 5 dienu garumā), ēkas novietojums attiecībā pret valdošajiem vējiem. Tā kā telpas izmēri var ievērojami pārsniegt 1000 m², arī apkures iekārtas var pārsniegt 100 kW.

Būtisks jautājums ir, vai pieslēgties centralizētajai siltumapgādes sistēmai vai izmantot savu apkures katlu. Galvenā autonomo siltumenerģijas avotu priekšrocība ir spēja operatīvi reaģēt uz ārgaisa temperatūras izmaiņām, kas ir praktiski nereāli, pieslēdzoties konkrētās pašvaldības siltumtīkliem. Līdz ar to ražošanas telpās optimālāka ir tieši decentralizēto siltuma avotu izmantošana, kas gala rezultātā ļauj sasniegt lielāku ekonomisko efektu un uzņēmuma izdevumu samazināšanu.

Cits būtisks jautājums – kāds apkures sistēmas veids ir visefektīvākais konkrētā gadījumā. Ir trīs galvenie apkures veidi, kuri tiek izmantoti ražošanas telpās – gaisa, ūdens un infrasarkanie sildītāji.

Gaisa apkure

Šis apkures veids ražošanas telpās ir viens no visvairāk izplatītajiem nepieciešamās temperatūras uzturēšanai. Tās darbības princips ir visai vienkāršs. Gaiss tiek sildīts siltumģeneratorā vai ūdens kalorīferī (tādus piedāvā, piemēram, ražotāji Apen, Kroll un citi). Pa gaisa vadiem sasildītais gaiss tiek nogādāts apsildāmajā zonā. Gaisa izplatīšana telpā var notikt, izmantojot sadalošās galviņas, vai arī kā virzītas gaisa strūklas, kuras tiek radītas ar ventilatoru palīdzību. Var tikt izmantoti arī pārvietojamie tā dēvētie siltuma lielgabali, kurus var novietot jebkurā telpas vietā atkarībā no nepieciešamības.

Šāds telpu apsildīšanas veids ir viegli savietojams ar ventilācijas un kondicionēšanas sistēmām un ļauj apsildīt liela izmēra telpas. Gaisa apkures sistēmas plaši tiek pielietotas ražošanas cehos, noliktavu kompleksos un sporta zālēs. Atsevišķās ražotnēs, kur ir augstas ugunsdrošības prasības, tas ir vienīgais ieteicamais apsildīšanas veids.

Tomēr tam ir arī virkne trūkumu. Piemēram, līdz ar gaisa zemo siltumietilpību (4 reizes zemāka nekā ūdenim), pieņemamas temperatūras uzturēšanai lielās telpās ir nepieciešami jaudīgi ventilatori, bet to izmantošana savukārt ievērojami paaugstina elektroenerģijas patēriņu.

Liela daļa enerģijas šādās sistēmās tiek tērēta neproduktīvi, tā kā siltais gaiss ceļas augšup, temperatūras atšķirība šādi apsildītās telpās var sasniegt 2,5°C uz katru augstuma metru. Tas nozīmē, ka telpā, kuras augstums, piemēram, ir 12 m, darba zonā būs 15°C, bet griestu rajonā gaiss būs uzsildīts līdz pat 40°C. Tātad tas noved pie ievērojamiem siltuma zudumiem.

Ūdens apkure

Ūdens apkures sistēma sastāv no apkures katla, cauruļvadu sistēmas un sildķermeņiem (konvektori vai radiatori). Ūdens, kurš tiek uzsildīts katlā ar cirkulācijas sūkņa palīdzību, tiek dzīts pa sistēmu un atdod situmu sildķermeņiem. Izmantojot divcauruļu shēmu, ir iespējams regulēt temperatūru katrā atsevišķā sildķermenī. Līdz ar to ir iespējams paaugstināt vai pazemināt temperatūru konkrētā zonā tur, kur tas ir nepieciešams.

Galvenā šādas sistēmas sastāvdaļa ir apkures katls. Tas var būt šķidrā, cietā kurināmā, gāzes vai elektriskais katls. Pašlaik par efektīvākajiem un ekonomiskākajiem tiek uzskatīti gāzes katli. Tomēr ne visur ir pievilkts gāzes vads, to darbināšanai var tikt izmantota arī sašķidrinātā naftas gāze, bet tad jau jārēķinās ar citām izmaksām.

Mūsdienu apkures katlu galvenā attīstības tendence ir virzīta uz efektīvāku degvielas izmantošanu. Par pilnīgākajiem šajā jomā var uzskatīt gāzes kondensācijas katlus, kuros tiek izmantots ūdens kondensāta, kuru satur izplūdes gāzes, siltums, ievērojami paaugstinot to lietderības koeficientu. Šādi katli gāzes patēriņu ļauj samazināt pat līdz 30%. Kurināmā patēriņu ievērojami var samazināt, izmantojot arī dažādas automatizētas sistēmas.

Infrasarkano staru sildītāji

Kā alternatīva tradicionālajām apkures sistēmām pēdējā laikā arvien plašāk tiek pielietoti infrasarkano staru sildītāji. Šajā gadījumā telpu sasildīšana tiek realizēta ar infrasarkano (siltā spektra) staru enerģijas palīdzību. Šādi sildītāji tiek novietoti tieši virs apsildāmās zonas. Izmantojot šā tipa sildītājus, temperatūras pieaugums uz katru augstuma metru ir tikai 0,3°C un līdz ar to nav izteikta telpas augšdaļas sasilšanas efekta. Pateicoties tam, izdevumus apkurei iespējams samazināt pat līdz 30–40%. Starp citām priekšrocībām var minēt plašās regulēšanas iespējas un mazo inerci.

Elektrisko infrasarkano staru sildītāju sildelementi tiek uzkarsēti līdz 250°C temperatūrai, pie kuras apmēram 90% enerģijas tiek pārveidoti siltuma staru plūsmā, bet 10% tiešai telpas sildīšanai. Neskatoties uz visu to, elektroenerģijas patēriņš šāda tipa ierīcēm var izrādīties pārāk augsts.

Cits staru sildītāju variants ir tā dēvētie tumšie infrasarkano staru sildītāji. To virsma tiek sasildīta līdz visaugstākajai temperatūrai. Būtībā šādi sildītāji ir cauruļu sistēma, pa kuru cirkulē karsta gāze, tvaiks vai ūdens. Kopumā infrasarkano staru sildītāji ļauj sasniegt augstu temperatūras komfortu darba zonā un var tikt izmantoti kombinēti kopā ar tradicionālajām apkures sistēmām.

Pastāvot izvēles iespējai un dažādām tehniskām iespējām ražošanas telpu apsildīšanai, atliek izvēlēties pašu piemērotāko, efektīvāko un ekonomisko variantu. Tomēr acīmredzot pilnīgi viennozīmīgi skaidra izvēle būs tikai retā gadījumā, jo nāksies ņemt vērā daudz dažādu faktoru un ierobežojumu. Bet ir acīmredzams, ka mūsdienu apkures sistēmas var sniegt būtisku artavu uzņēmuma konkurētspējas paaugstināšanā.

Šobrīd Latvijā daudzi sāk mest skatu uz dažādām ar malku un briketēm kurināmām iekārtām – pirmkārt jau uz dažādiem kamīniem un krāsnīm. Ir pieejami daudzi un dažādi kamīnu veidi, kurus var efektīvi izmantot pat nelielas mājas apkurei, tāpat arī krāšņu piedāvājums ir visai plašs – no vienkāršām, bet efektīvām parastajām krāsniņām līdz pat ar smalku dizainu apveltītām kamīnkrāsnīm, kuras līdzīgi vecajām malkas krāsnīm akumulē siltumu un pakāpeniski izstaro to telpās. Katram malkas apkures veidam ir savas priekšrocības un trūkumi, bet risinājumi ir daudzi un dažādi.

Praktiskais aspekts

Ja skatās no ērtību viedokļa, dabasgāzes apkures izmantošanai ir būtiskas priekšrocības, jo gāzes katli spēj nodrošināt automatizētu apkures grafiku, darbojas arī mājas vai dzīvokļa saimnieku prombūtnes laikā, nodrošina pastāvīgu temperatūru telpās, kā arī spēj apkurināt lielākas platības. Taču dabasgāze vēl joprojām daudzviet Latvijā nav pieejama, turklāt tās cenas pastāvīgi aug. Izmantojot apkurei malku, apkures izmaksas būs mazākas, taču jārēķinās, ka būs nepieciešams pastāvīgi kurināt, lai nodrošinātu telpās vēlamo temperatūru, turklāt jāparedz vieta, kur malku uzglabāt. Īpaši tas attiecas uz dzīvokļiem (tas gan atkarībā no tā, kāda tipa mājā konkrētais dzīvoklis atrodas, daudzviet joprojām eksistē ar malku apkurināmi dzīvokļi). Jāatzīmē gan, ka lielu platību telpu apkurei kamīnus vai kamīnkrāsnis izmantot nebūtu īsti praktiski, lai arī eksistē speciāli apkurei domāti kamīni, kas paredzēti pastāvīgai kurināšanai un siltumu vienmērīgi izplata pa visām telpām, vai karstā gaisa vadu sistēmas, vai arī centrālās apkures ūdens cirkulācijas sistēmai pieslēdzamu kurtuvju palīdzību. Iespējas ir dažādas. Malkas izmantošanai ir viena būtiska priekšrocība – ja, piemēram, pazūd elektrības padeve, līdzīgi kā 2005. gada janvāra vētras laikā, vai arī citu iemeslu dēļ, automātiskie gāzes katli u.c. modernākas ierīces pārtrauc darbu, līdz ar to zūd arī siltuma padeve. Nav elektrības – nav siltuma. Malkas apkure no šādiem faktoriem nav atkarīga. Citi apkures veidi nespēj dot arī vizuāli estētisko baudījumu, ko daudziem izraisa liesmu deja kamīna vai kamīnkrāsns kurtuvē.

Runājot par malkas izmaksām, paredzams, ka arī tās kāps līdzīgi visu preču cenu kāpumam, taču ne tuvu tik strauji kā dabasgāzei. Malkas cena turklāt ir atkarīga arī no tās pirkšanas vietas un malkas kvalitātes, savukārt siltumspēja atkarīga no koksnes veida, sausuma un apkures ierīces lietderības koeficienta.

Kamīnu izmantošana apkurei

Parasto kamīnu, kurus dēvē par dekoratīvajiem, kurtuves nav paredzētas ilgstošai kurināšanai, kāda nepieciešama, ja ir vēlme izmantot šo ierīci kā galveno siltuma avotu. Tās šādā gadījumā ātri nolietojas, izdeg un nākotnē var radīt pat ugunsnedrošas situācijas. Tādēļ, ja ir vēlme kā galveno siltuma avotu savā dzīvoklī, mājā vai citā ne pārāk lielā telpā (nosacīti – līdz 150 – 200 m²) izmantot kamīnu, nepieciešams izvēlēties speciālos apkurei domātos kamīnus. To atšķirības slēpjas galvenokārt kurtuvēs – apkurei paredzēto kamīnu kurtuves ir izgatavotas no biezāka čuguna un aprīkotas ar dubultajām sienām, kā arī blīvējumu, kas nodrošina degšanas kameras hermētiskumu un novērš gaisa ieplūdi gar stiklu. Kurtuvēs ir iebūvētas iekšējās sienas, kas ir maināmas un paredzētas intensīvākai un ilgstošākai kurināšanai. Tāpat apkurei domāto kamīnu kurtuves ir aprīkotas ar gaisa padeves regulatoru, kas ļauj regulēt degšanas intensitāti, kurināmā patēriņu un saražoto siltuma daudzumu.

Šīs kurtuves tiek ražotas pēc uzbūves tādas, lai virs tām var uzstādīt karstā gaisa savācēju – kolektoru (dažreiz šāds kolektors ietilpst komplektā ar pašu kurtuvi), no kura tālāk karstais gaiss pa siltā gaisa vadiem vienmērīgi izplūst uz visām apsildāmajām telpām. Šai sistēmai gan ir viens trūkums – tā kā gaiss ātri atdziest, tālākajās telpās temperatūra parasti būs par pāris grādiem zemāka nekā tuvējās (tas atkarīgs arī no sistēmas uzbūves, konfigurācijas un paša kamīna atrašanās vietas). Katrā ziņā dzīvokļos vai nelielās mājās šāds risinājums darbojas pietiekami efektīgi, vien nepieciešams optimāli izprojektēt karstā gaisa vadu sistēmu. Gaisa plūsma šajās sistēmās var būt gan dabīga, gan piespiedu (ar ventilatoru palīdzību).

Lielākajām un jaudīgākajām kurtuvēm parasti nepieciešams nodrošināt ārējā gaisa padevi, lai degšanas procesā netiktu patērēts telpā esošais skābeklis. Turklāt jāatceras, ka šīm kurtuvēm kā vilkmes regulatoru nedrīkst izmantot aizbīdni, jo gaisa padevi un līdz ar to degšanas intensitāti regulē ar pieplūdes vārstu jeb gaisa padeves regulatoru. Jārēķinās, ka apkurei domāto kamīnu kurtuves būs arī krietni dārgākas nekā parastajiem kamīniem. Ar ārējo gaisa padevi aprīkotas, intensīvai kurināšanai paredzētas kamīnu kurtuves maksā vidēji no 500 Ls līdz pat 1000 Ls un vairāk, līdzīgi kā citas apkures iekārtas. Cenu diapazons ir visai plašs, nevajag aizmirst kamīna apdari un gaisa vadu sistēmu, kā arī montāžas izmaksas. Cenu nosaka arī konkrētās kurtuves jauda un tās aprīkojums. Taču nekādā gadījumā nevajadzētu censties ietaupīt uz kurtuves rēķina, jo tā ir kamīna svarīgākā daļa.

Ja dzīvoklī vai mājā eksistē centrālapkures radiatoru sistēma, var izmantot kamīnu kurtuves ar ūdens siltummaini. Šajā gadījumā tiek sildīts centrālapkures sistēmā cirkulējošais ūdens. Turklāt šīs kurtuves var pieslēgt apkures sistēmai arī tad, ja tai jau ir pieslēgts kāds apkures katls. Tas noder lielākās telpās, kur pamatapkuri nodrošina cits siltuma avots, īpaši rudeņos un pavasaros, apkures sezonas sākumā vai beigās, kad katls nav ieslēgts. Tiesa, jāpiebilst, ka lietderības koeficients centrālapkurei ar pieslēgtu kamīnu nav sevišķi liels, katrā ziņā mazāks, nekā kamīnam ar karstā gaisa vadiem. Šādu kamīnu kurtuvju cenas ir apmēram līdzīgas kā kurtuvēm ar siltā gaisa kolektoru.

Krāsni pret krāsniņu?

Nav retas tās situācijas, kad senāk būvētās ēkās, kur vēl joprojām saglabājusies krāsns apkure, vecās krāsnis iziet no ierindas, jo savu mūžu vienkārši nokalpojušas. Šādā gadījumā rodas jautājums – ko labāk izvēlēties? Ierīkot centrālapkures sistēmu un nopirkt gāzes katlu? Remontēt veco krāsni – bet tas ir dārgi un nav garantijas, ka tā ilgi kalpos… Var mēģināt izmantot kamīnu, bet pierasts pie krāsns, varbūt nemaz tik labi nebūs. Naudas arī maz… Kā vienu no risinājumiem savulaik izmantoja tieši lētās malkas krāsniņas, tiesa, tolaik tieši finansiālais aspekts bija ļoti būtisks, tolaik galvenais bija nodrošināt dzīvoklī siltumu.

Mūsdienās vairāk uzmanības cilvēki var atļauties pievērst ne tikai krāsniņu efektivitātei un ekonomiskumam, bet arī dizainam, krietni lielāks ir arī piedāvājums. Tāpēc kā viens no risinājumiem ir vecās krāsns nomaiņa pret jaunu, mūsdienās ražotu krāsniņu. Tiesa, tām salīdzinājumā ar vecajām krāsnīm ir būtisks trūkums – tās dod siltumu tikai tik ilgi, kamēr tās tiek kurinātas. Taču, ja tās kurina pietiekoši bieži, tās var dzīvokli nodrošināt ar siltumu. Šo krāsniņu būtība līdzīga kamīnu kurtuvēm – kā kurtuves bez apdares. Tās gan ir dažādu formu, veidu, ir modeļi, kas aprīkoti ar dažādiem apdares elementiem, arī stikla durtiņām.

Krāsniņas ir ar dažādām jaudām, atšķiras arī to lietderības koeficienti, to kurināšanas nepieciešamais intensīvums un biežums atkarīgs no mājas siltumizolācijas kvalitātes un laika apstākļiem. Cenu diapazons ir ļoti plašs – viss atkarīgs no ražotāja, modeļa, tā uzbūves, izmantotajiem materiāliem, apdares un krāsniņas jaudas.

Siltumu akumulējošās kamīnkrāsnis

Aizvien populārākas kļūst kamīnkrāsnis, un iemesls tam ir tajās apvienotais praktiskais un estētiskais elements. Proti, šīs krāsnis, līdzīgi kamīniem, ir apgādātas ar caurspīdīgām stikla durtiņām, tādējādi ļaujot degošās malkas ugunij apgaismot telpu, turklāt tajā pašā laikā tās akumulē degšanā radušos siltumu (atšķirībā no krāsniņām un vairuma kamīnu) un vēl pēc kurināšanas beigām pakāpeniski to izplata telpās. To nodrošina tehnoloģija, kad krāsns korpusā rūpnieciski tiek izveidoti dūmu kanāli (cukas), kas apjozti ar siltumu akumulējošas masas slāni. Krāsni kurinot, dūmgāzes virzās pa krāsns dūmu kanāliem līdz krāsns korpusa augšai, tad tiek spiestas gar sāniem uz leju, un tikai tad tiek izvadītas skurstenī. Tādējādi dūmgāzes uzsilda siltumu akumulējošo korpusu. Tas nozīmē, ka telpā pastāvīgi izplatās siltums un nav nepieciešama tik bieža kurināšana kā kamīnu vai parasto krāsniņu gadījumā.

Būtībā tas ir modernizēts veco krāšņu risinājums, jo līdzīgi darbojās (ķieģeļu krāsnis arī akumulēja siltumu degšanas procesā) arī vairums veco mūrēto krāšņu. Vienīgi kamīnkrāsnis (dažus to veidus dēvē arī par podiņu krāsnīm) apgaismo telpu līdzīgi kamīniem, kā arī to korpusos pēc uzstādīšanas tiek pildīta speciāla siltumu akumulējoša masa (dažādiem ražotājiem vielas sastāvs un tehniskie risinājumi nedaudz atšķiras), kas nodrošina vienmērīgu siltuma izdalīšanos. Piemēram, zviedru uzņēmuma Svenska Kakelugnar ražotajās podiņu kamīnkrāsnīs kā siltumu akumulējošā masa tiek izmantots ziepjakmens ieža un alumīnija cementa maisījums. Siltumu akumulējošā masa nodrošina arī ātru krāsns uzsilšanu.

Īpaša vērība veltīta arī pašai krāsns kurtuvei. Tā ir veidota no čuguna un aplikta ar šamota plāksnēm. Kurtuve ir aprīkota arī ar dubulto dūmgāzu sadedzināšanas sistēmu, tādējādi ir panākta efektīvāka siltuma atdeve un mazāki izmeši (pelni). Veco krāšņu restaurācijā tik labu sekmju nav, un tik augstus siltumatdeves rezultātus kā modernajām kamīnkrāsnīm arī nevar sasniegt.

Vienīgi pirms kamīnkrāsns izvēlēšanās nepieciešams pārliecināties par grīdas pārseguma stiprību, īpaši tas nepieciešams vecākās mājās un augstākos stāvos esošos dzīvokļos, jo kamīnkrāšņu svars pēc to uzpildīšanas ar siltumu akumulējošo vielu sasniedz 800–1000 kg. Ja kamīnkrāsns tiek likta vietā, kur kādreiz atradusies vecā mūrētā krāsns, parasti problēmas nerodas, tomēr der painteresēties par vecās krāsns svaru. Ja rodas šaubas par grīdas pārseguma izturību, nepieciešams konsultēties pie speciālistiem.

Taču, ja šādas problēmas atkrīt, kamīnkrāsns varētu būt viens no veiksmīgākajiem risinājumiem. Grūtības varētu rasties vienīgi dzīvokļos un mājās, kur starp atsevišķām istabām notiek minimāla gaisa apmaiņa, jo lielākajam vairumam kamīnkrāšņu atšķirībā no apkurei domātajiem kamīniem nav paredzēta karstā gaisa vadu pieslēgšana. Lai veicinātu gaisa apmaiņu, krāsnij apakšā iespējams pievienot speciālu ventilatoru.

Iedarbinot ventilatoru, gaiss no krāsns apakšējās daļas pa īpašiem gaisa kanāliem, kas atrodas kurtuves starpsieniņās, caur krāsns priekšplānā esošajām atverēm tiek izpūsts telpā. Tādējādi ar ventilatora palīdzību siltais gaiss tiek vienmērīgi izkliedēts pa visu telpu. Vēl viena ventilatora izmantošanas priekšrocība – tas palīdz nodrošināt tūlītēju siltumu, vēlāk, kad krāsns uzsilusi, ventilators palīdz veikt gaisa apmaiņu arī starp dažādām telpām (piemēram, dzīvokļa istabām). Ja dzīvoklī vai nelielā mājā ir 2-4 istabas ar atvērtām durvīm, siltuma apmaiņa tiks nodrošināta ļoti labi.

Kamīnkrāšņu jauda ir no 1 līdz 10 kW, aptuvenā maksimālā platība, ko ar šādu krāsni var apkurināt, ir ap 200 m² (tas gan atkarīgs no telpu ārējās siltumizolācijas un gaisa cirkulācijas iespējām pašā telpā). Kamīnkrāsnis ir ekonomiskas darbībā, drošas un pārbaudītas lietošanā, turklāt nepieciešamības gadījumā vairumu no tām var pārslēgt uz darbošanos parastā kamīna režīmā. Kamīnkrāsni ir iespējams iebūvēt arī sienā, lai tā uzreiz silda divas vienu no otra atdalītas telpas.

Iespējams vēl viens risinājums – mūrētās podiņkrāsnis, taču šādu krāšņu tehnoloģijas un to mūrēšanas darbi kopā krietni palielinās izmaksas. Ja kamīnkrāšņu uzstādīšanas kopējās izmaksas varētu būt ap 1000–2000 Ls (kas būtībā ir ļoti līdzīgas kvalitatīviem apkures kamīnu risinājumiem), tad mūrētās podiņkrāsnis izmaksās vismaz 2000–3000 Ls un pat vairāk. Daudz kas atkarīgs arī no šo krāšņu apdares. Arī kamīnkrāsnīm iespējami lētāki risinājumi, taču nekādā gadījumā, līdzīgi kā ar apkures kamīniem, nevajadzētu mēģināt ietaupīt uz kurtuvēm. Ja izvēles iespējas ierobežo finansiālie apstākļi, var izvēlēties vienkāršāku apdari, jo tā būtiski ietekmē cenu. Katrā ziņā izvēles iespējas ir pietiekoši lielas.

Dažādiem risinājumiem nepieciešamais aprīkojums

Jārēķinās, ka visiem malkas apkures veidiem nepieciešama apkures iekārtas (vienalga, krāsnij, kamīnkrāsnij, kamīnam vai jebkurai krāsniņai) apkope, regulāri nepieciešams to ne tikai kurināt, bet arī tīrīt. Nepieciešams arī atbilstošs skurstenis. Ja izvēle krīt uz kamīnkrāsni, tad skursteni nepieciešams tikai iztīrīt, speciāla čaula tajā nav nepieciešama, jo izplūstošo dūmgāzu temperatūra ir augsta un kondensāts dūmvadā neveidojas. Ja izvēlas slēgt klāt ekonomisko krāsniņu vai vienkāršākos apkures kamīnu modeļus, kas izdala zemas temperatūras dūmgāzes, tad gan skurstenī nepieciešams ievietot nerūsējošā tērauda čaulu vai šamota (keramisko) oderi.

Modernākajiem apkures kamīnu modeļiem šī problēma ir atrisināta, uzturot dūmgāzu temperatūru pietiekami augstu, lai izvairītos no dūmvada svīšanas. Protams, jebkurā gadījumā jākontrolē, lai skurstenis nepiesērē, un regulāri jāveic arī skursteņa tīrīšana.

Vairāk nekādu būtisku nosacījumu kamīnu un krāšņu izmantošanai nav, protams, ja neskaita ugunsdrošības noteikumu ievērošanu. Dažreiz ir iespējams izvēlēties kombinēto apkuri, piemēram, ja kamīnam vai krāsnij nepietiek jaudas nodrošināt pietiekamu siltumu visās istabās aukstā laikā. Šādos gadījumos kā dažādi papildus apkures veidi noder modernie elektriskie sildītāji. Tie ļauj viegli un ātri iegūt siltumu, taču jārēķinās, ka to dotā siltuma izmaksas būs daudz augstākas. Katrā ziņā elektriskais sildītājs nebūt nav praktiskākais pamatapkures veids, bet kā avots ātrai papildus siltuma enerģijas iegūšanai tas noder itin veiksmīgi.

Dažreiz arī pats kamīns vai krāsns var labi kalpot par papildu siltuma avotu, it sevišķi lielākās vai nodalītās telpās. Būtiski tas varētu būt rudeņos un pavasaros, kad apkures sezona vēl nav sākusies vai jau beigusies, bet laiks ārā netīkami drēgns un vēss. Tas pats attiecas arī uz ļoti auksta laika periodiem ziemās. Iespējas ir daudzas un dažādas, vien katram jāatrod atbilstošākais risinājums.

Tas laiks, kad cilvēkam vienīgās īpašuma tiesības bija uz 600 m² zemes un strazdu būri guļamrajonā, ir aizgājis pagātnē, un šobrīd ir piepildījies daudzu pilsētnieku sapnis par ārpilsētas māju ar dārzu, kamīnu, baseinu un citiem pārtikušas dzīves atribūtiem.

90. gados pirmie laimīgie privātmāju īpašnieki par pašu galveno uzskatīja zemes īpašumu prestižā rajonā un cēla divu vai trīs stāvus augstas oriģinālas savrupmājas. Visu ēkas ārējo un iekšējo inženiertehnisko aprīkojumu piemēroja arhitekta risinājumam, kuru bija izvēlējies pats apbūvētājs. Administratīvajiem tehniskajiem noteikumiem mūžīgajā jautājumā par ūdens lietošanu tajā laikā bija drīzāk rekomendējošs, nevis direktīvs raksturs.

Tādēļ pirmās individuālās mājas bija aprīkotas ar pazemes uzkrājējtilpnēm (reizēm izgatavotām no nerūsējoša materiāla (līdz 30 m³ un vairāk) sadzīves notekūdeņu savākšanai, no kurienes tos izveda asenizācijas mašīna), vai ārzemju iekārtām. Tās iegādājās Francijā, Itālijā, Čehijā, kur autonomajai, individuālajai celtniecībai bija ilggadēja prakse. Tomēr netika ņemtas vērā ekspluatācijas atšķirības un stingrās vietējās prasības sistēmu ekspluatācijai un attīrītajiem sadzīves notekūdeņiem, kas ātri lika sevi manīt ar kaimiņu teritoriju appludināšanu un attiecīgajiem pārmetumiem no kaimiņu puses.

Īpašnieks, kuram ir tiesības apliecinošs dokuments uz zemi, no pašvaldības administrācijas saņem tehniskos noteikumus celtniecības objekta aprīkošanai ar ūdens lietošanas inženierkomunikācijām (autonomām vai komunālām, pieejami divi varianti, īpašniekam ir iespējams izvēlēties). Ja viņš izvēlas veidot pilnīgi autonomu ūdens novades sistēmu, tad viņš saskaņo ar teritoriālajām dabas aizsardzības iestādēm dziļi attīrīto notekūdeņu izlaišanu (uz reljefa, notekā utt.). Pēc tam licencētam uzņēmumam pasūta mājas kanalizācijas sistēmas projektu, kas ietver notekūdeņu attīrīšanas iekārtu. Tad šo projektu atkal saskaņo ar dabas aizsardzības iestādi, nopērk iekārtu un visu nepieciešamo ūdens novades sistēmai, saņem celtniecības atļauju, un būvē ekoloģiski tīru māju, kurā var dzīvot vairākas paaudzes.

Individuālās dzīvojamās mājas ūdens izmantošanas sistēmu pamatprincipi veidojas sekojoši:

- ja mājā ir iekšējais ūdensvads, kas padod ūdeni kaut vai vienā ūdens ņemšanas punktā, tad jāparedz ūdens novades sistēma, kas ietver attīrīšanas iekārtas (individuālās vai kompleksās vairākām mājām);

- ūdens apgādes avots var būt centralizēts vai autonoms, ja vien tam ir atbilstoši apstiprinošie dokumenti;

- sanitārajai aizsardzības zonai individuālajā pazemes ūdeņu ņemšanas vietā jāsastāda ne mazāk kā 30 m, ja dziļums ir līdz 25 m, un ne mazāk kā 50 m, ja ir dziļurbums;

- ja dzeramā ūdens kvalitāte nav apmierinoša, jāpielieto individuālas vai kopējas papildus attīrīšanas vai kondicionēšanas iekārtas;

- katrai mājai jābūt aprīkotai ar aukstā un karstā ūdens skaitītāju iekārtām, notekūdeņu un saimniecības – dzeramā ūdens attīrīšanai jābūt sertificētai;

- bioloģiskā metode ir sadzīves notekūdeņu attīrīšanas pamata variants;

- dzīvojamās mājas sanitārā zona nedrīkst būt mazāka par 8 m;

- dziļās bioloģiskās attīrīšanas iekārtu pielietojums mākslīgos apstākļos nav ierobežots;

- iekārtas, kas balstītas uz dabiskām bioloģiskās attīrīšanas metodēm (pazemes filtrācijas lauki, filtrācijas akas, smilts – grants filtri, filtrējošās tranšejas) nedrīkst pielietot šādos gadījumos:

- notekūdeņu patēriņš vairāk nekā 15 m³/diennaktī;

- nav iespējams ievērot ūdens avotu sanitāro aizsardzības zonu;

- nelabvēlīgi inženierģeoloģiskie apstākļi;

- izvietojums ūdens glabāšanas zonās un virszemes ūdenstilpņu piekrastes zonās;

- bioloģiskais skābekļa patēriņš (BSP), suspendētās bakteriālā piesārņojuma vielas un sintētiskās virsmas aktīvās vielas (SVAV) ir prioritārie sadzīves notekūdeņu rādītāji, pēc kuriem reglamentē attīrītā ūdens kvalitāti;

- attīrītos notekūdeņus var novadīt reljefā, virszemes ūdenstilpnēs vai izmantot zaļo augu (koku, zāles) laistīšanai;

- nosēdumi uz attīrīšanas iekārtām arī ir jāizved vai jākom1postē uz vietas;

- attīrīšanas iekārtu ekspluatāciju un darba kontroli veic, savlaicīgi iztīrot un aizvedot nosēdumus un reizi kvartālā kontrolējot attīrītā ūdens kvalitāti pēc noteiktiem rādītājiem. Visas attīrīšanas iekārtu apkalpošanas operācijas veic lietotājs vai atbilstoša organizācija, ja ar to ir noslēgts līgums.

Daudziem apbūvētājiem vēlamākais variants ir dzīvojamās ēkas pieslēgšana pie ūdensapgādes un novades komunālajām sistēmām, piemēram, pie ciemata sistēmām. Tas šķiet pats vienkāršākais, bet ne vienmēr ir pats ekonomiskākais. Dzīves apstākļi mainās un cenas par komunālajiem pakalpojumiem nepārtraukti pieaug.

Var izcelt atsevišķus praktiskus momentus, kuriem nepieciešams pievērst uzmanību, veidojot autonomu ūdens lietošanas sistēmu un izvēloties aprīkojumu:

- pareiza ūdens ņemšanas mezgla izvietošana apbūves gabalā, ievērojot sanitārās aizsardzības zonas gan attiecībā pret pašu apbūvi, gan arī sadzīves kanalizācijas attīrīšanas iekārtām;

- pareiza ūdens sagatavošanas aprīkojuma izvēle, ņemot vērā ūdens kvalitāti ūdens nesēja horizontā, un aprīkojumu saimniecības notekūdeņu attīrīšanai, ņemot vērā inženierģeoloģiskos apstākļus un dziļi attīrīto notekūdeņu novades vietu. Optimālais izvēles kritērijs ir ne tikai iekārtas izmaksas, bet arī prasības pret drošību iekārtas mūžilguma laikā un ekspluatācijas uzticamība;

- izvēloties ūdens noteku un organizējot attīrīto notekūdeņu ūdens uzņemšanu, kas ieplūst no ūdens novades sistēmas, jāņem vērā hidroģeoloģiskie apstākļi un apvidus reljefs;

- ūdensapgādes un ūdens novades sistēmas ekspluatācija un izmaksas.

Kāda ir ūdens novades sistēmu celtniecības un ekspluatācijas pieredze ?

Sāksim ar pašu vienkāršāko un izplatītāko risinājumu, kas ir pieejams jebkuram vasarnīcas vai privātmājas īpašniekam – notekūdeņu uzkrājēju veidošanas. Uzkrājēji ir hermētiski, noslēgti rezervuāri ar ārējo un iekšējo hidroizolāciju, ne vairāk kā 3 m dziļumā. Rezervuāra darba tilpumam ir jābūt tādam pašam kā asenizācijas cisternas tilpumam, tas jāizvieto ceļa pusē, bet notekūdeņus no rezervuāra un šķidros atlikumus pēc izgrābšanas nepieciešams novadīt uz samazgu stacijām.

1. attēls. Standarta skeptiķis

Septiķi ir iekārtas dabiskai vai mākslīgai iepriekšējai bioloģiskai attīrīšanai (1. attēls). Iekārta, kurā ir tikai septiķi, nenodrošina sadzīves notekūdeņu dziļo attīrīšanu. Tikai ar šo iekārtu palīdzību sasniegt attīrīta ūdens rādītājus, kādi ir pieļaujami novadei, piemēram, ūdens tilpnē, kurā dzīvo zivis (t.i., BSP 3 mg/l, suspendētās daļiņas 5-6 mg/l), nav iespējams.

Tomēr, ja ir labi inženierģeoloģiskie apstākļi (zems gruntsūdeņu līmenis, smilšaina un mālaina grunts), ja septiķus papildina pazemes lauku filtrācijas vai aku filtrācijas iekārta (pēdējā – pie notekūdeņu patēriņa ne vairāk kā 1 m³/diennaktī), tad var sasniegt nepieciešamo attīrīšanas kvalitāti.

Šo iekārtu sanitārās aizsardzības zonām jāsastāda:

- 15 m pazemes lauku filtrācijai, ar ražotspēju 15 m³/diennaktī;
- 5 un 8 m septiķiem un filtrācijas akām atbilstoši.

2. attēls. Septiķa uzstādīšanas process

Smilts – grants filtrus un filtrējošās tranšejas pieļaujams izmantot ūdens necaurlaidīgās un vāji filtrējošās gruntīs augstākajā gruntsūdeņu līmenī 1 m attālumā no novadošās drenas teknes. Sanitārā aizsardzības zona pie ražošanas 1-15 m³/diennaktī sastāda no 8 līdz 25 m (2. attēls).

Augšējais attēls – ielikšana gruntī, apakšējais attēls –montāžas pabeigšana

Sadzīves notekūdeņu attīrīšanas iekārtu tirgus piedāvā dažādus septiķus, kas veidoti no dzelzsbetona, polietilēna, metāla. Septiķu cena svārstās no 1500 līdz 2400 tūkstošiem dolāru, atkarībā no to ražotāja.

Kā redzams no iepriekšminētā, ierobežojumi attiecībā pret grunti, lielais laukums, ko aizņem pašas iekārtas (septiķi un augsnes papildattīrīšana) un sanitārā aizsardzības zona, ievērojami samazina šāda veida iekārtu pielietojumu mālainā zemē ar augstu gruntsūdens līmeni. Jāņem vērā arī fakts, ka mūsu privātmājas bieži ir sabūvētas cieši blakus viena otrai. Tādēļ, neraugoties uz sajūsmu par lētajiem un vienkāršajiem risinājumiem, esam spiesti pāriet uz bioloģiskās attīrīšanas iekārtām mākslīgos apstākļos, kas aizņem daudz mazāk vietas un nodrošina sadzīves notekūdeņu dziļo attīrīšanu.

Tirgū piedāvātās iekārtas atšķir tikai izpildījuma materiāls, aprīkojuma komplektācija un konstrukcijas nianses un, protams, cena. Vidējā cena par apjomu, kas nepieciešams 1-5 m³/diennaktī, svārstās robežās no 1-2 tūkstošiem dolāru. Pieaugot jaudas apjomam, cena samazinās. Standarta attīrīšanas iekārtas tehniskā shēma parādīta 3. attēlā. Iekārtas darbības princips – divpakāpju anaerobā – aerobā attīrīšana.

Anaerobajā attīrīšanas stadijā notiek suspendēto piemaisījumu gravitacionālā sadalīšana, veidojas nogulsnes un vieglākās daļiņas uzpeld ūdens virspusē. Vienlaicīgi notiek organisko vielu bioloģiskās destrukcijas procesi, nogulšņu stabilizācija un sablīvēšanās, kā rezultātā to apjoms samazinās. Stabilizēto nogulšņu izvadi no reaktora veic asenizācijas mašīna. Izvešanas periodiskums ir 2-4 reizes gadā. Pie tam ap 20% nosēdumu paliek septiskajā zonā.

Aerobo stadiju veic divos secīgi strādājošo reaktoros. Pirmās pakāpes reaktorā intensīvā bioloģiskā attīrīšana un notekūdeņu dzidrināšana notek suspendētajā aktīvo dūņu slānī un slānī ar aktīvo biomasu, kas nostiprināta uz inerta sintētiska sloga. Pārpalikušās aktīvās dūņas periodiski pārsūknē anaerobajā reaktorā.

Otrās pakāpes aerobajā reaktorā, kas strādā dziļās attīrīšanas režīmā, oksidēšanas procesus veic aktīvā biomasa, kas nostiprināta uz inerta sintētiska sloga. Reaktoros ar imobilizētu mikrofloru notiek slodzes pašreģenerācija atmirušās biomasas periodiskas atdalīšanas rezultātā. Atmirusī biomasa no otrās pakāpes aerobā reaktora pārsūknējas ar erlifta palīdzību pirmās pakāpes aerācijas reaktora zonā.

Attīrīto notekūdeņu dezinfekciju veic ar hloru saturošu ilgstošas iedarbības preparātu palīdzību (iekārtām ar jaudu līdz 10 m³/diennaktī) vai ar UV starojuma palīdzību (ar jaudu no 20 m³/diennaktī. Ja stacijas shēmā ir augsnes papildapstrādes elementi, tad dezinfekciju neveic.

Aprēķinātās piesārņojošo vielu koncentrācijas pie ieejas/izejas iekārtā (pēc limitētā piesārņojuma rādītājiem):

– suspendētās vielas – 283/5–6 mg/l;
– BSP_piln – 326/3–4 mg/l;
– slāpekļa – amonija sāļi – 34,8/0,39–0,78 mg/l.

Ja nepieciešams (par to būs stāstīts tālāk), staciju papildina ar smilts – grants filtriem pēc aprēķina 1,5 m² filtrējošās virmas uz 1 m³ apstrādājamās virsmas.

Īpaša prasība, ko SES izvirza tipveida sadzīves notekūdeņu attīrīšanas stacijām ar jaudu no 5 līdz 240 m³/diennaktī, ir šādas:

– sanitārās aizsardzības zonas organizācija (SAZ) un labiekārtošana līdz apbūves robežām (pieļaujams pēc SES slēdziena, ja Q = 115 m³/diennaktī bez dūņu laukumiem SAZ = 50 m, ja Q = 115–175 m³/diennaktī SAZ = 150 m un ja Q = 200–270 m³/diennaktī SAZ = 200 m);
– notekūdeņu novades noteikumu ievērošana;
- savlaicīga nogulšņu izvešana un utilizācija;
– stacijas ekspluatācijas kontrole.

Sadzīves attīrīšanas iekārtu izvietojums vienmēr ir viens no vissvarīgākajiem posmiem individuālo ūdens novades sistēmu projektēšanā, jo zemes gabala ierobežotās platības dēļ parasti tajā izvietojas ne tikai kanalizācijas attīrīšanas iekārtas, bet arī ūdens apgādes avots. Tādēļ nodrošināt sanitārās zonas normatīvās prasības bieži ir samērā problemātiski. Aizsardzības zonas pirmā josla sastāda ne mazāk kā 30 m no ūdens ņemšanas vietas, ja izmanto aizsargātos pazemes ūdeņus, un ne mazāk kā 50 m, ja izmanto nepietiekami aizsargātos pazemes ūdeņus. Individuālā ūdens apgādes sistēma bāzējas pirmajā ūdens nesēja horizontā no virspuses, t.i., nepieciešama 50 m zonas organizācija, kas praktiski ir grūti izdarāms, un risinājums noteikti ir jāmeklē jau ģenerālplāna veidošanas laikā, nevis pēc dzīvojamās ēkas uzbūvēšanas.

Pašas lielākās problēmas parādās ar attīrīto notekūdeņu noteku organizēšanu, kuras masveida individuālajai apbūvei visbiežāk nepastāv. Ņemot vērā, ka mums nav uz vietas ražotu dezinfekcijas preparātu (hlora patronas) un ārzemju preparāti ir dārgi, protams, priekšroka tiek dota augsnes dekoncentrēšanas novadei. Augsne, kā pierādījuši pētījumi, kalpo par dezinfekcijas faktoru individuālajā sadzīves notekūdeņu attīrīšanas sistēmā.

Pieredze individuālo ūdens novades sistēmu projektēšanā un ekspluatācijā rāda, ka individuālajās iekārtās ar ražotspēju līdz 5 m³/diennaktī notekūdeņu novadi uz reljefu (virszemes filtrācija – ceļu grāvis), pazemes (filtrējošā tranšeja vai filtrējošā aka –smilts – grants filtrs) lieto visbiežāk. Tomēr lielāko daļu teritorijas raksturo ūdensnecaurlaidīgs māls un smilšains māls ar augstu gruntsūdeņu līmeni, kas paredz ūdens filtrāciju, ko novada no apbūves gabala uz reljefu. Drenāža un attīrīto notekūdeņu apvienošana pieprasa precīzu un pārdomātu risinājumu, organizējot novadi un mākslīgo noteku, lai izvairītos no apkārtnes appludināšanas. Ūdens piesātināšanas un izlaistā ūdens ietekme uz pazemes ūdenstecēm pilnībā ir atkarīga no apvidus hidroģeoloģiskajiem apstākļiem. Tādēļ pie liela attīrīto notekūdeņu apjoma, ja nav dabisko ūdens teču, veido ūdens notekas (visbiežāk purvus – uzkrājējus) aiz ciemata robežām, to saskaņojot ar dabas aizsardzības iestādēm.

Dziļās attīrīšanas nodrošināšana ļauj droši ekspluatēt virszemes un pazemes filtrāciju notekūdeņu novadei. Pie normālas ekspluatācijas maigas papildattīrīšanas režīmā filtrējošo tranšeju un smilts – grants filtru darba mūžs līdz pilnīgai filtrējošā sloga un drenu nomaiņai sastāda 15-18 gadus, filtrējošajām akām un drenāžas purviem 8-10 gadus.

Virkne iekārtu ar dažādu ražotspēju 1,2; 5; 10; 20; 30; 50 m³/diennaktī (4.–7. attēls), ko vieno kopēji gabarīti un tehnoloģiskie raksturojumi, ļauj komponēt no galvenajiem moduļiem stacijas ar jaudu līdz 240 m³/diennaktī ar ļoti elastīgu ekspluatācijas režīmu. Samazinoties vai paaugstinoties notekūdeņiem, strādā viena vai vairākas iekārtas, kas ļauj papildus zemajam tehnoloģiskajam enerģijas patēriņam samazināt arī ekspluatācijas izmaksas un pagarināt tehnoloģiskā aprīkojuma darba mūžu.

Kā rāda ekspluatācijas pieredze, pats iekārtu darbs neprasa pastāvīgu apkalpojošā personāla iejaukšanos. Iekārtas var strādāt diskrētā režīmā, tām nepieciešams vienīgi noteikts funkcionēšanas starplaiks, lai ievērotu darba projekta parametrus (atkarībā no sezonas).

Jāatzīmē, ka paredzētā attīrīšanas pakāpe notekūdeņiem vasaras periodā ir stabili sasniedzama (BSP – 2-3 mg/l), ja ievēro aprēķināto hidraulisko slodzi. Ziemas periodā var novērot nelielu BSP paaugstinājumu attīrītajā ūdenī (līdz 5-7 mg/l).

Iekārtas hidraulisko pārslodzi bieži var izskaidrot ar to, ka pasūtītājs nenovērtē nepieciešamo sistēmas jaudu. Tādēļ projektētājiem rekomendē pievērst daudz lielāku uzmanību faktoriem, kas pamato vienas vai otras jaudas ūdens novades sistēmas izvēli.

Kopumā prioritāros limitētos piesārņojuma rādītājus attiecīgajos notekūdeņos stabili sasniedz, nepieļaujot ūdens novades sistēmā aizliegto (projektā neparedzēto) notekūdeņu un šķīdumu novadi. Dažās stacijās ar jaudu 30–50 m³/diennaktī, kas veidotas noliktavām vai termināliem, novērota strauja attīrīšanas efektivitātes samazināšanās, izmantojot grīdu mazgāšanai cietos mazgāšanas līdzekļus, vai virsējam naftu saturošajam notekūdenim ieplūstot ūdens novades sistēmā utt. Tādēļ lietotājam kopā ar iekārtas pasi dod arī attīrīšanas iekārtas ekspluatācijas reglamentu, kurā aprakstīti ne tikai ekspluatācijas noteikumi, bet arī noteiktie aizliegumi.

Nobeigumā jāatzīmē, ka mūsdienās gandrīz visi uzņēmumi šajā pakalpojumu tirgū uzņemas atrisināt visas apbūvētāja problēmas, kas saistītas ne tikai ar dokumentu noformēšanu projektēšanai, individuālo ūdens lietošanas sistēmu celtniecību un ekspluatāciju, bet arī nodod objektu, kā saka līdz atslēgai. Pēc klienta vēlēšanās pakalpojumu apjomu papildina mākslīgu ūdenstilpņu un pašattīrošu, ar unikālām bioloģiskās attīrīšanas iekārtām aprīkotu purvu veidošana.

Šīs Eiropas Reģionālās attīstības fonda aktivitātes (ERAF) mērķis ir palielināt pašvaldības sociālā dzīvojamā fonda energoefektivitāti, vienlaikus ceļot tā kvalitāti un ilgtspēju un nodrošinot sociāli mazaizsargātas personu grupas ar adekvātu mājokli.

Projektus var iesniegt pašvaldība. Šīs aktivitātes ietvaros finansējums tiek piešķirts šādām atbalstāmajām darbībām:
- projekta dokumentācijas sagatavošanai un projekta būvuzraudzībai un autoruzraudzībai;
- ēkas energoresursu patēriņa samazināšanai, nodrošinot energoaudita pārskatā norādīto vismaz divu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu izpildi;
- ēkas renovācijai vai rekonstrukcijai.

Aktivitātē pieejamais kopējais finansējums ir 4 041 806 lati un vienam projektam maksimāli pieļaujamais ERAF finansējuma apmērs ir 140 000 latu un tā apmērs nevar pārsniegt 75% no kopējām attiecināmām izmaksām. Projektu iesniegumu pieņemšana Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūrā tiks uzsākta 2010.gada 12.februārī un turpināsies līdz 2010.gada 1.aprīlim (ieskaitot).

Kur iesniegt projektu?
Projektu iesniegumi būs jāiesniedz Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūrā, Mucenieku ielā 3, 201.kab., Rīgā, LV-1010 personīgi (darba dienās no 8:30 līdz 17:00, pusdienas pārtraukums no 12:00 līdz 12:30) vai pa pastu, kā arī sūtot uz elektroniskā pasta adresi: bema@bema.gov.lv, elektroniska dokumenta formātā, parakstītu ar drošu elektronisko parakstu un apliecinātu ar laika zīmogu.

Sīkāku informāciju par Aktivitāti var saņemt pie Signes Kajakas, ES struktūrfondu ieviešanas departamenta Projektu ieviešanas nodaļas vecākās konsultantes, tālr.: 67041956, e-pasts: Signe.Kajaka@bema.gov.lv, fakss 67041911.

Sīkāku informāciju par aktivitāti var atrast http://esfondi.bema.gov.lv.

Vienlaikus līdz ar grozījumiem tiek noteikts, ka iesniegumus tiesību iegūšanai pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros komersanti iesniedz Ekonomikas ministrijā no attiecīgā gada 1.aprīļa, kad pēc publiskā tirgotāja aprēķinātiem datiem būs precizēts obligātā iepirkuma ietvaros iepērkamais elektroenerģijas apjoms.

Līdz šim MK noteikumos bija noteikts, ka komersanti iesniedz iesniegumus tiesību iegūšanai pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, sākot ar attiecīgā gada 1.janvāri. Ekonomikas ministrija ir secinājusi, ka 2010.gada 1.janvārī nebūs informācijas par pieejamo elektroenerģijas obligātā iepirkuma apjomu.

Pašlaik Ekonomikas ministrijā nav saņemts neviens iesniegums elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību iegūšanai, attiecībā uz kuru Ekonomikas ministrija nebūtu pieņēmusi lēmumu par elektroenerģijas obligātā iepirkuma tiesību piešķiršanu vai nepiešķiršanu.

Leons Magelis

Pāri pasaulei veļas ekonomiska krīze un tās gaitu iespaidot nav mūsu spēkos. Taču ir arī lietas, uz kurām šī krīze liek palūkoties no cita skatu punkta. Pamācoša šajā ziņā bija LNT 8. martā rīkotā diskusija ar bijušajiem Latvijas premjerministriem. Tajā vairāki no viņiem bija spiesti pievērsties Latvijas enerģētiskās neatkarības jautājumiem, lai, samazinot fosilā kurināmā un elektroenerģijas pirkšanu no ārvalstīm, palielinātu nacionālo kopproduktu un samazinātu ārējo maksājumu deficītu.

Nav sliktuma bez labuma. Līdz šim šiem jautājumiem tika pievērsta mazāka uzmanība, nekā tie būtu pelnījuši, jo paļāvāmies uz to, ka elektrību, gāzi un akmeņogles vienmēr varēs nopirkt. Tagad ir jāsāk domāt, kur un kā varētu ietaupīt un ko saražot paši. It kā jau rūpniecības sašaurināšanās un iedzīvotāju pirktspējas krišanās ved pie zināma elektroenerģijas patēriņa pieauguma tempu samazinājuma. Tas būtu labi, jo dod zināmu atelpu ģenerējošo jaudu veidošanai pēc Ignalinas AES slēgšanas.

Tagad varbūt būtu laiks nopietnāk padomāt par jauno ģenerējošo jaudu racionālu izvietošanu. 400 MW termocentrāle Liepājā vai Ventspilī pie siltuma patēriņa ne vairāk par 80 MW noteikti nav pats labākais risinājums. Ietaupījums it kā jau būs, šādu milzu centrāli būvējot, taču kondensācijas režīmā saražotā elektroenerģija neizbēgami būs dārgāka, ja nebūs, kur realizēt siltuma pārpalikumu. Par Liepājas akmeņogļu termocentrāles mīnusiem jau rakstīju 1996. gadā rakstu krājumā Enerģētika – Latvijai (Vai Liepājā būvēsim ogļu TEC?). Tajā es uzskaitīju šādas spēkstacijas mīnusus un norādīju, ka racionālāk no siltumenerģijas izmantošanas viedokļu būtu būvēt divas mazākas spēkstacijas – Liepājā un Ventspilī, lai varētu pilnīgāk izmantot saražoto siltuma enerģiju un tādējādi uzlabotu šo staciju ekonomiskos rādītājus.

Runas par to, ka šajā milzīgajā Liepājas TEC varētu izmantot arī koksnes šķeldu, kura nebūtu jāimportē, ir tikai tāds plāksteris, jo šķeldas izmantošana nav racionāla, ja piegādes attālums pārsniedz 50 km. Ja novelk apli ap Liepāju ar rādiusu 50 km, tad ir redzams, ka no tā vairāk nekā puse atrodas jūrā un Lietuvā. Reāli ar šķeldu Liepājā varētu nosegt burtiski dažus procentus no kopējā kurināmā patēriņa. Ja šādas stacijas būtu divas, arī ap Ventspili novelkot šādu apli, lielākā tā daļa būtu jūrā, bet divas atlikušās daļas būtu tuvas vienam pilnam aplim.

Otra liela rezerve no decentralizācijas ir pārvades zudumu samazinājums un palielināta drošība dabas katastrofu gadījumos. Pārvades zudumu samazinājums pie pašreizējās situācijas nav izdevīgs monopolistam – Latvenergo Augstsprieguma tīkliem, kuram tādā gadījumā samazinās apgrozījums, jo pārvades zudumi ir jau ietverti gala produkta – realizētās elektroenerģijas cenā. Tādēļ koģenerācijas spēkstaciju decentralizācijai būtu jādod zaļā gaisma visos iespējamajos veidos. Tikai tā kaut cik jūtami varēs izmantot vietējo koksnes kurināmo, nesadārdzinot saražoto siltuma un elektroenerģiju.

Līdz šim varas gaiteņos neviens negribēja runāt par Daugavpils vai Jēkabpils HES būvi. Acīmredzot gāzes lobijs ir daudz spēcīgāks. Protams, gāzturbīnu spēkstaciju ar gandrīz jebkuru vajadzīgo jaudu pie Rīgas TEC-2 var uzbūvēt pāris mēnešos (ar projektēšanu un turboģeneratoru pasūtīšanu – apmēram gada laikā). Bet tālāk? Gāze būs jāimportē un neviens nevar prognozēt gāzes cenu pasaules tirgū pat pēc 10 gadiem. Tātad, jo vairāk elektroenerģijas patērēsim, jo vairāk valūtas tam vajadzēs. Nauda paliks nevis pašam, bet svešam Sašam.

Arī mazo HES būvēšanas iespējas ne tuvu nav izsmeltas. Pēc mūsu pētījuma, Latvijā vēl varētu atjaunot un vietām arī videi draudzīgi uzbūvēt mazās HES ar vismaz 80 MW uzstādītām jaudām. Tā būtu decentralizēta elektroenerģijas apgāde, kas samazinātu vidējos enerģijas pārvades zudumus, bet, uzstādot sinhronos ģeneratorus un attiecīgu aizsardzības iekārtu, arī neatkarīgu elektrības apgādi nelielam reģionam elektrolīniju pārrāvumu gadījumos. Bēdīga pieredze šajā ziņā Latvijā jau ir. Kaut kur varbūt ir arī konkrēti skaitļi par lielās vētras izsaukto elektroenerģijas padeves pārtraukumu dēļ radītajiem zaudējumiem.

Vēl būtu jāpadomā par elektroenerģijas iepirkumu no mazajām HES atbilstoši zonu tarifiem, jo daudzām no tām ir iespējams, nekaitējot dabai, strādāt maksimumslodžu režīmā, bet tām, kas atrodas lielu ezeru iztekās, – arī sezonas regulēšanas režīmā. Tad šo HES īpašnieki varētu pavasara palu periodā, kad ir elektroenerģijas pārpalikums, savas HES apturēt un ar ietaupīto ūdeni elektroenerģiju ražot vasaras uz ziemas mazūdens periodos. Vajadzīga tikai ieinteresētība no Latvenergo puses un attiecīgu normatīvo aktu izmaiņas.

Neliela gāzturbīnu spēkstacija kaut kad varbūt būs jābūvē, lai nodrošinātu rezerves jaudas bezvēja periodiem, ja attīstīsies vēja enerģētika, taču būtu tikai loģiski, ja savu artavu tajā ieguldītu paši vēja parku īpašnieki. To varētu veikt uz vēja enerģijas ietaupīto emisijas kvotu rēķina, tās iezīmējot un uzkrājot šādai vajadzībai.

Šodienas acīm raugoties, zināma rezerve varētu būt dalīto elektroenerģijas tarifu plašāka ieviešana vidējiem un lieliem patērētājiem. Te vēl ir lielas rezerves. Piemēram, elektromobiļu izmantošana daudzās nozarēs, kur pārvadājumu attālumi ir mazi un mašīnas dienā darbina tikai dažas stundas. Ja Latvijas Pasta autoparku pārkārtotu uz elektrisko piedziņu, elektroenerģijas patēriņa izlīdzināšana pa diennakts stundām būtu diezgan jūtama, pie tam uz fosilās degvielas patēriņa, tātad importa, samazināšanas rēķina. Elektromobiļu akumulatorus varētu uzlādēt nakts stundās, kad termocentrāļu saražoto elektroenerģiju patērē maz un tādēļ tās jādarbina ar samazinātu jaudu. Tas savukārt pazemina TEC lietderības koeficientu.

Pasta automašīnas diennakts noskrējienam pilsētas apstākļos 50 km atbilst degvielas patēriņš ap 8 litriem. Tas ir ekvivalents apmēram 90 kWh. Ja elektromobiļa dzinējs darbotos ar 24 V spriegumu, tas būtu ap 3750 Ah akumulatoru ietilpības jeb 5075 Ah akumulatoru baterijas. Pārbūvējot automobili tikai elektriskai piedziņai, lielu daļu no šī svara kompensētu iekšdedzes dzinējs ar savu dzesēšanas sistēmu. Tagad atliek tikai noteikt racionālu elektroenerģijas nakts tarifu, lai 90 kWh atsvērtu 8 litrus degvielas.

Pie pašreizējā zonas tarifa 0,0659, tas būtu Ls 5,93 par elektroenerģiju un, pie degvielas cenas Ls 0,7 par litru – 5,60. Tātad jau pie degvielas cenas virs Ls 0,8 par litru, elektromobilis kļūtu konkurētspējīgs energonesēja izmaksu ziņā. Ieviešot elektroenerģijas rekuperāciju un ņemot vērā, ka iekšdedzes dzinējs darbojas arī krustojumos pie sarkanā luksofora signāla, var izrādīties, ka energonesēja cenas ziņā tas ar iekšdedzes automobili var konkurēt jau tagad.

Protams, tādā gadījumā elektromobiļus būtu racionāli būvēt kā tādus uzreiz, nopērkot rūpnīcā tikai automašīnas virsbūvi ar ritošo daļu, bet bez dzinēja. Elektromobiļi būtu perspektīvi arī preču piegādei veikaliem un varbūt vēl arī citos gadījumos.

]]> http://www.baltenergy.com/komentars/53/feed 0