Energoefektivitāte ir darbības joma, kurā tuvākajā laikā ir paredzams liels nodarbinātības pieaugums. Sarežģītā energoapgādes situācija ir izvirzījusi enerģētiku un energoefektivitātes paaugstināšanu Eiropas politikas pastiprinātas uzmanības lokā. ES periodiski izdod dažādus dokumentus, piemēram, pēdējos gados izdotas vairākas direktīvas enerģētikas jomā, kas tieši skar siltumapgādi un energoefektivitātes paaugstināšanu.

Pie dokumentiem, kuri pieņemti Eiropas Savienībā, var minēt:
- Eiropas Parlamenta un Padomes (EPP) 16.12.2002. direktīva 2002/91/EK par ēku energoefektivitāti. Tajā noteiktas metodoloģiskās vadlīnijas ēku energoefektivitātes aprēķiniem, energoefektivitātes standarti un energosertifikācijas sistēma;
- EPP 5.04.2006. direktīva 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem, kurā ir noteikts orientējošs energoresursu taupīšanas mērķis – 9 gadu laikā par 9% samazināt enerģijas patēriņu.
- ES 9.03.2007. pieņemtā dokumentu pakete Enerģija mainīgajai pasaulei, kurā ietilpst Energoefektivitātes rīcības plāns – potenciāla izmantošana. Tajā līdz 2020. gadam paredzēts samazināt CO2 emisijas par 20%, par 20% palielinot energoefektivitāti un enerģijas bilancē nodrošinot 20% atjaunojamo energoresursu īpatsvaru.

Saskaroties ar sarežģīto ekonomisko situāciju Latvijā, arvien biežāk dzirdama doma, ka viens no risinājumiem izejai no krīzes varētu būt vērienīga dzīvojamo ēku energoefektivitātes paaugstināšanas programma. Latvijā vairāki dokumenti, kas attiecas uz stratēģisku un ilgtspējīgu enerģētikas attīstību, ir izstrādāti un pieņemti jau 2006. gadā. Te jāpiemin Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016. gadam un Atjaunojamo energoresursu izmantošanas pamatnostādnes 2006.–2013. gadam.

2006. gadā tika papildināts būvnormatīvs LBN 002-01 Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika ar jaunu nodaļu Norobežojošo konstrukciju energoefektivitātes rādītāji.

2008. gadā pieņemtais likums Par ēku energoefektivitāti nosaka valsts un pašvaldību institūciju kompetenci ēku energoefektivitātes jomā, kā arī ēku energosertificēšanas un auditēšanas tiesisko un organizatorisko pamatu.

Šobrīd ir izstrādāti noteikumu par darbības programmas Infrastruktūra un pakalpojumi papildinājumi par Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumiem projekts.

Ir izstrādātas vairākas programmas, kas veicina energoefektivitātes paaugstināšanu:
- Latvijas Republikas Pirmais energoefektivitātes rīcības plāns 2008.–2010. gadam. Tas sniedz esošās situācijas vērtējumu un energoefektivitātes pasākumu pārskatu. Tomēr jāatzīmē, ka šis plāns ir novērtēts visai kritiski.
- Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas valsts atbalsta programma 2007.–2010. Tajā paredzēts valsts finansiāls atbalsts energoauditu veikšanai un valsts līdzfinansējums renovācijai. Taču līdz 2008. gadam programmas realizācijai līdzekļi netika piešķirti.

Energoefektivitātes paaugstināšanai iespējams piesaistīt starptautisko fondu līdzekļus:
- Eiropas Savienības struktūrfondi. Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF). Tie paredzēti atbalstam konkrētiem projektiem. To vadību Latvijā nodrošina Finanšu ministrija (skat. attēlu).
- Eiropas Savienības INTERREG IV 2007.–2013. gada programma. To realizē Eiropas Savienība, izsludinot konkursus un piešķirot finansējumu uz individuālo projektu pieteikuma pamata. Līdzekļi tiek piešķirti investīcijām, pieredzes apmaiņai un informācijas nodrošināšanai.
- Eiropas Savienības programma Intelligent Energy – Europe, kuru administrē ES Konkurētspējas un inovāciju veicināšanas izpildaģentūra (EACI).
- Baltijas jūras reģiona programma 2007.–2013. gadam, kurā izmantoti ES struktūrfondi.

Atbilstoši statistikas datiem vislielāko Latvijas dzīvojamā fonda daļu veido ēkas, kuras celtas laika posmā no 1946.–1990. gadam un tām ir raksturīga zema siltuma noturība. Salīdzinot ar citām bijušā Padomju bloka valstīm, kur situācija ir līdzīga, Latvijā visai gausi tiek veikti darbi, lai radītu tiesisku un finansiālu pamatu māju renovācijas procesa uzsākšanai. Šis process ir sācies tikai 2006. gadā un izpaužas, galvenokārt realizējot atsevišķus projektus.

Pašvaldības var sniegt palīdzību energoaudita veikšanai, kā arī ēku renovācijai un rekonstrukcijai saskaņā ar energoaudita atzinumu. Lai šo palīdzību sniegtu, nepieciešams pieņemt pašvaldības saistošos noteikumus, kuros noteikta pašvaldības līdzfinansējuma daļa energoauditiem un ēku renovācijai. 2008. gadā šādus saistošos noteikumus ir pieņēmušas Daugavpils, Liepājas un vairākas citas Latvijas pašvaldības. Rīgas domes uzdevumā energoauditu konkursu organizēšanu ir uzsākusi Rīgas enerģētikas aģentūra (REA).

Šajos noteikumos pašvaldības dotācija energoauditiem svārstās robežās no 20–100%. Daudzdzīvokļu mājas energoaudita vidējās izmaksas sastāda aptuveni 500 latu. Dotācijas apjoms dzīvojamo māju renovācijai svārstās 10–30% robežās. Pie renovācijas atbalstāmām izmaksām jāpieskaita logu nomaiņa, sildķermeņu nomaiņa koplietošanas telpās, mājas ārējo sienu, kā arī jumtu un pagrabu siltināšana, kārstā ūdens un apkures sistēmu rekonstrukcija. Par prioritāru būtu uzskatāma mājas kompleksa renovācija, kas var dot siltumenerģijas patēriņa samazinājumu pat 40–60%.

Bez valsts un pašvaldību dotācijām ir piesaistāmi arī citi finansējuma avoti. Galvenais dzīvojamo ēku renovācijas finanšu avots joprojām paliek banku kreditēšanas izmantošana. Parasti aizņēmums tiek ņemts uz 10–15 gadiem. Parasti, lai saņemtu šādu kredītu, ir nepieciešams apliecinājums tam, ka vairāk nekā puse no dzīvokļu īpašniekiem mājā piekrīt mājas renovācijai. Līgumu slēdz banka ar mājas īpašnieku – dzīvokļu īpašnieku biedrību. Kredīta atmaksa pēc tam parasti tiek iekļauta dzīvokļa komunālajā rēķinā kā atsevišķa pozīcija. Šī rēķina ilgstošas nemaksāšanas gadījumā kā sankcija var tikt pielietota vēršanās pret nemaksātāja īpašumu. Tomēr bankas kredīts parasti ir nepieciešams arī tad, ja daļu no renovācijas izmaksām sedz valsts, pašvaldības vai struktūrfondu atbalsta programmas.

Viens no finansējuma veidiem māju siltināšanai ir ESCO programma. Šī programma paredz, ka jebkura firma, kura ir atbilstoši sertificēta, var piedāvāt par saviem līdzekļiem nosiltināt dzīvojamo ēku, slēdzot ar mājas īpašnieku līgumu par to, ka iedzīvotāji maksās firmai līdz renovācijas izmaksu segšanas beigām par siltuma patēriņu tādā apjomā, kāds tas bijis mājai pirms renovācijas. Šāda prakse ir samērā izplatīta citās Eiropas valstīs.

Vēl viena problēma Latvijā ir dzīvokļu īpašnieku biedrības, kuras ir izveidotas tikai daļā no daudzdzīvokļu mājām. Dzīvojamās mājas renovācija ir saistīta ar lielām izmaksām, tās var sastādīt 60–90 Ls/m². Šādi pasākumi nav iespējami, ja dzīvokļu īpašnieki mājā nav apvienojušies likumdošanā paredzētajā kārtībā un izveidojuši dzīvokļu īpašnieku biedrību, vai arī izvirzījuši savu pilnvaroto pārstāvi. Prasība par dzīvokļu īpašnieku biedrību ir obligāta pie līguma slēgšanas par māju renovāciju, jo praktiski nav iespējams noslēgt atsevišķu līgumu ar katra dzīvokļa īpašnieku.

Latvijā pašreiz vidējais siltuma patēriņš gadā dzīvojamām ēkām sastāda apmēram 250–280 kWh/m². Plānots, ka līdz 2020. gadam ir jāsasniedz siltuma patēriņš 150 kWh/m², kas atbilst pašreizējai Ziemeļvalstu praksei. To var sasniegt, veicot tikai kompleksu esošā dzīvojamā fonda renovāciju. No vienas puses valsts veiktās darbības, lai šis process sāktos plašā mērogā, ir nepietiekamas. No otras puses apkures tarifi, kurus piedzīvojām 2008./2009. gada apkures sezonā, var likt izšķirties iedzīvotājiem ņemt iniciatīvu savās rokās, jo finansiāli izdevīgāk ir veikt mājas siltināšanu un atmaksāt kredītu, nekā neko nedarīt un maksāt pašreizējo cenu par izlietoto siltumu.

Izdrukāt rakstu!