Mūsdienās Eiropā aizvien vairāk uzmanības pievērš enerģijas taupīšanai. To nosaka gan pastāvīgi pieaugošais enerģijas patēriņš un ar to saistītā nepieciešamība pēc papildu resursiem, gan nepieciešamība pēc iespējas vairāk nodrošināties pret nelietderīgu enerģijas izmantošanu. Tam savukārt ir citi iemesli – nepārdomātas saimniekošanas izraisītā nevēlamā ietekme uz apkārtējo vidi, nespēja pašiem nodrošināt nepieciešamo enerģijas daudzumu un sekojošā atkarība no naftas un gāzes piegādātājiem, kā arī citi iemesli.

Kā rāda Eiropā veiktie pētījumi, lielu daļu no kopējā enerģijas patēriņa veido dzīvojamajās ēkās patērētā enerģija, tāpēc jau labu laiku vairākās Eiropas valstīs ir izstrādātas speciālas programmas un būvniecības normatīvi, kuru galvenais mērķis ir ēku būvniecībā un renovācijā nodrošināt pēc iespējas augstāku ēku energoefektivitāti. Tādā veidā tiek iegūti divi labumi – gan samazinās izdevumi par ēku apkuri aukstajā sezonā, gan tiek patērēts mazāk enerģijas un sekojoši arī mazāk ietekmēta apkārtējā vide.

 

ES jau sen ir sapratusi, ka ēkās enerģijas patēriņš ir ļoti liels, un, balstoties uz vairākiem pētījumiem, ir izstrādājusi vairākus mērķus un to sasniegšanai nepieciešamos darbību plānus, kas varētu būtiski samazināt nelietderīgo enerģijas izmantošanu. Par energopatēriņu ES un tās izlietojumu Eiropā konferences dalībniekus informēja Eiropas Komisijas Transporta un enerģētikas direktorāta pārstāve Līza BOILMANE. Pēc veiktajiem pētījumiem secināts, ka 40% no visa kopējā enerģijas patēriņa tiek patērēts tieši dzīvojamajās ēkās, turklāt tas katru gadu pieaug vidēji par 1,3%. Tomēr pētījumi arī norāda, ka ir iespējas šo enerģiju ietaupīt par vismaz 22%.

ES stratēģiskā politika energoapgādes jomā balstās uz trim lietām – vidi, piegāžu drošību un konkurētspēju, un būtiskākais ir līdzsvarot visus šos faktorus. Energopolitikas svarīgākie mērķi savukārt ir samazināt CO2 emisiju, palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu no 6 uz 12% no kopējā patēriņa. Ne mazāk svarīgi ir paaugstināt energoefektivitāti, kā arī nodrošināt nepārtrauktas piegādes. Principā mērķu spektrs ir ļoti plašs, starp tiem var minēt arī t.s. zaļās elektroenerģijas (no atjaunojamajiem resursiem – ūdens, vēja, saules, plūdmaiņu u.c. – iegūtās) īpatsvara palielināšanu no 14% uz 21%, biodegvielas izmantošanas palielināšanu no 1% 2000. gadā līdz 5,75% 2010. gadā, kā arī citas iestrādnes.

Energoefektivitātei arī tiek pievērsta paaugstināta uzmanība, jo tā palīdz samazināt ogļskābās gāzes izmešu daudzumu, kā arī netieši samazināt fosilo kurināmo izmantošanu. šo mērķu realizēšanai ir izstrādāti dažādi instrumenti, galvenokārt tās ir dažādas ES direktīvas, kā arī atbalsta programmas ar finanšu pasākumiem.

Rīcības plāns, kas attiecas uz energoefektivitāti, paredz realizēt enerģijas taupīšanas potenciālu aptuveni 20% vērtībā, un to paredz panākt ar atbilstošu celtniecības standartu izstrādāšanu. Otrs solis būtu šos standartus padarīt operatīvus un panākt to plašu pielietošanu, beigās paredzami vēl dažādi papildpasākumi. Viens no svarīgiem priekšnoteikumiem, lai iecerēto varētu sasniegt, būtu minimālo obligāto energoefektivitātes standartu noteikšana jaunajām ēkām. Iecerētas arī citas aktivitātes, gan transnacionālā, gan dalībvalstu un reģionu līmenī.

Būtiski nospraust mērķus pašā darba sākumā, un tas attiecas gan uz arhitektūru, gan dažādām inovācijām, gan citām tehnoloģijām. Nepieciešams koordinēt darbības, īpaši atjaunojamo energoresursu izmantošanā. Nav noslēpums, ka to izmantošana saistīta ar dažādām grūtībām, ko rada to mainīgais raksturs, tādēļ ir izstrādāta speciāla programma CONCERTO, kas daļēji palīdz risināt šīs grūtības. Ideālā gadījumā šāda programma varētu pārdot komfortu. Tiesa, darba vēl šajā jomā daudz, visas grūtības ne tuvu nav atrisinātas, taču tas būtu ideāls, uz kuru tiekties.

Vācijā jau labu laiku darbojas ideja par t.s. pasīvajām ēkām, un salīdzinoši nesen ir nodibināts Pasīvās ēkas institūts, kura pārstāvis Bertolds KAUFMANS iepazīstināja konferences dalībniekus ar pasīvās ēkas ideju, Vācijā izstrādātajiem standartiem un pasīvo ēku priekšrocībām. Vācijā tika realizēts projekts CEPHEUS, kas bija ES finansēts un kura ietvaros tika mērīti vairāk nekā 200 pasīvo ēku energorādītāji. Projekta mērķis bija pierādīt, ka ēkas iespējams projektēt tā, lai tās arī pareizi veic enerģijas taupības funkcijas, pārliecināt par projekta vērtību. Ir iespējams izveidot savus arhitektoniskos risinājumus, vien nepieciešams ievērot zināmus noteiktos parametrus, lai ēka kļūtu par pasīvo ēku, turklāt izmaksas nav lielākas. Papildu izmaksu salīdzinājumā ar parasto ēku nav arī sinerģijas sfērā.

Pasīvās ēkas ideja ir ļoti vienkārša – nodrošināt pēc iespējas mazākus siltuma zudumus, lai var mazāk kurināt, un siltums neaizplūstu atmosfērā, bet paliktu mājas iekšienē. Pasīvās ēkas standarts paredz labas siltumizolācijas nodrošināšanu. Tāpat ir svarīgi maksimāli izmantot ieplūstošo saules siltumu – tam labi der speciālas logu paketes, kas ļoti labi uztver, bet nelaiž šo siltumu ārā. Nākamais solis ir izveidot hermētisku mājas aploksni, proti, aiztaisīt ciet visas spraugas. Ventilāciju nodrošina ventilācijas sistēma. Ja spraugas tiek aiztaisītas, tas palīdz novērst arī ēkas bojājumus, kas var rasties kondensāta veidošanās rezultātā, plūstot ārā siltajam un mitrajam gaisam. Tiesa, svarīgi pareizi veikt projektēšanu. Ja ievēro nosacījumus, problēmas nerodas.

Ventilācijas sistēma paredz speciāla siltummaiņa izmantošanu, kas nodrošina aukstā un siltā gaisa neatkarīgas plūsmas – siltais un aukstais gaiss nesajaucas, bet vienkārši apmainās. Ja gaiss plūdīs caur logiem vai spraugām, tad sistēma nedarbosies, drīkst būt tikai šīs divas ventilācijas atveres. Ja viss izdarīts pareizi, siltumenerģijas prasība ir tikai 15 kWh/m², kas ļauj ziemā nodrošināt maksimāli nepieciešamo slodzi pat tikai 10 W/m².

Ne mazāk svarīgi ir labi siltināti logi, tādēļ tiem jābūt ļoti labi izolētiem. Tas pats attiecas uz termālajiem elementiem, proti, jāizolē termālie (aukstuma) tilti, kas nodrošinās dažādu ēkas konstrukciju izolētību un neļaus siltumam aizplūst caur šo konstrukciju un apkārtējās vides saskares punktiem (pagrabos, jumta konstrukcijās).

Pasīvā ēka nenozīmē māju bez apkures. Daudz kas atkarīgs no vietas, kur māja atrodas, un klimatiskajiem apstākļiem. Pasīvās mājas, kas atrodas dažādās ģeogrāfiskajās vietās, savā starpā mazliet atšķiras, tāpēc pasīvā māja Latvijā nebūs gluži tāda pati kā Vācijā, un nav jākopē Vācijas standarts, bet jāpielāgo tas atbilstoši Latvijas klimatiskajiem apstākļiem.

Pasīvās ēkas standartus var veiksmīgi izmantot arī veco ēku renovācijā. Nepieciešams izolēt termālos tiltus pagrabos, izolēt logus, noblīvēt spraugas, izveidot ventilācijas sistēmu – būtībā padarīt māju par to pašu aploksni. Iespējas ir, nepieciešams arī izskaidrot iedzīvotājiem šādu māju priekšrocības un to, kā ir iespējams uzlabot dzīves apstākļus un samazināt izdevumus par ēku apkuri, jo ar šādu pasākumu palīdzību, ko paredz pasīvās mājas koncepcija, ir iespējams reducēt siltumenerģijas patēriņu no 200 kWh/m2 gadā līdz pat 26 kWh/m2 gadā.

Līdzīga programma jau labu laiku tiek veiksmīgi realizēta Dānijā. Tur šādas ēkas dēvē par zema energopatēriņa ēkām, un par kritērijiem gan šādām, videi draudzīgām ēkām, gan parastām būvēm, stāstīja Dānijas Tehniskās universitātes pārstāvis Jorgens M. šULCS. Dānijas būvniecības likums nosaka parametrus, kādiem jāatbilst ne tikai zema energopatēriņa ēkām, bet ēkām vispār, kā arī iedala tās vairākās kategorijās pēc siltuma prasībām. Tās ir bāzētas uz enerģijas līdzsvaru un nosaka gan ēku maksimālās enerģijas patēriņa griestus (kWh/m2 gadā), kurus nedrīkst pārsniegt neviena būve, gan iedala divās apakšgrupās zema enerģijas patēriņa ēkas. Turklāt katrus 5 gadus celtniecības likums tiek pārskatīts, un paredzams, ka drīz ēku minimālās siltumprasības kļūs vēl augstākas.

Līdzīgi Vācijas pasīvajām ēkām, arī Dānijas zema enerģijas patēriņa ēku būvniecībā izmanto līdzīgus principus, ar kuriem minimizē siltuma zudumus ēkās – ar hermētiskumu, energoefektīvu apkuri, lai novērstu telpu pārkaršanu un sekojošu piespiedu vēdināšanu, biezu izolāciju jumtā (300–500 mm), sienās (250–400 mm) un grīdā (200–400 mm), it sevišķi, ja paredzēta grīdas apkures sistēma. Tāpat nepieciešams minimizēt aukstuma jeb termālos tiltus, proti, novērst tiešu saskari starp ēkas iekšējo un ārējo sienu un novērstu siltuma izplūdi arī pagraba, logu un jumtu konstrukcijās. Tāpat liels uzsvars tiek likts uz energoefektīviem logiem (labi izolētām rāmju konstrukcijām, samazinātām rāmju un palielinātām stiklu platībām, uzlabotu saules gaismas caurlaidību). Nepieciešams pēc iespējas samazināt arī siltuma zudumus caur ventilācijas sistēmām. Labs risinājums ir pretplūsmas siltummaiņu izmantošana (līdzīgi kā Vācijā), taču Latvijas klimatiskajos apstākļos (aukstās ziemās) šādi siltummaiņi tomēr tik labi nedarbojas, jo var aizsalt, un šī problēma līdz galam nav atrisināta arī Dānijā, pat neraugoties uz tur valdošo daudz maigāko klimatu.

šādu ēku būvniecībā svarīgi ir arī nodrošināt labu iekšējo klimatu un gaisa kvalitāti, tāpēc jāizmanto labi būvniecības materiāli un svarīgi nodrošināt kvalitatīvu ventilāciju. Jāņem vērā arī cits aspekts, proti - lai vasarā ēka nepārkarstu. Tāpēc var ierīkot speciālas ventilācijas lūkas (lietus laikā tās automātiski aizveras), ierīkot saules žalūzijas, bet kā enerģijas avotu vislabāk izmantot siltumsūkni, jo ziemā ar tā palīdzību var nodrošināt nepieciešamo siltumu, bet vasarā tas darbojas kā gaisa kondicionētājs, uzturot ēkā vēlamo temperatūras režīmu. Var secināt, ka šādas ēkas būvniecība nav sarežģīta, nav nepieciešami dažādi sarežģīti arhitektoniski un tehniski risinājumi, tās kalpošanas ilgums ir vismaz 50–100 gadu, un salīdzinājumā ar parastu ēku nepieciešamie kapitālieguldījumi ir tikai nedaudz lielāki. Vienīgais trūkums varētu būt šādas ēkas grūtāka renovācija.

Par ēku energoefektivitātes prasībām un to maiņu laika gaitā konferences dalībniekiem stāstīja Būvniecības departamenta Būvniecības stratēģijas nodaļas vadītājs Andris šTEINERTS. Ēku energoefektivitātes jautājumu risināšana Latvijā tika uzsākta tūdaļ pēc neatkarības atgūšanas – 1991. gada 12. septembrī tika izdota Arhitektūras un celtniecības ministra pavēle Nr.68 par grozījumiem SNiP, kas noteica vidēji 2,6 līdz 2,9 reizes augstākas prasības ēku norobežojošo konstrukciju siltumpretestībai. Tolaik tās varēja uzskatīt par revolucionārām, jo tās izraisīja nepieciešamību radīt pilnīgi jaunas sienu, pārsegumu, jumtu u.c. ēku konstrukcijas, jo ar vienslāņa konstrukcijām daudzstāvu ēku nesošo sienu normatīvās siltumtehniskās prasības nevarēja izpildīt, ķieģeļu sienas biezumam bija jābūt ap 150 cm.

2001. gada 27. novembrī Ministru kabinets ar noteikumiem Nr.495 izdeva Latvijas būvnormatīvu LBN 002-01 Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika, kas spēkā stājās 2003. gada 1. janvārī un darbojas arī šobrīd. Ar to vidēji par 20–50% tika paaugstinātas prasības norobežojošo konstrukciju siltuma pretestībai, kā arī siltumtehniskie aprēķini tika harmonizēti ar Eiropas standartos noteikto metodiku. Prasības bija ne pārāk drastiskas, jo kā galveno kritēriju izvirzīja maksimāli pieļaujamos siltuma zudumus dažādām konstrukcijām.

Tika uzsākti vairāki starptautiski projekti, piemēram, 2004. gadā ar Dānijas Enerģētikas aģentūras finansiālu un tehnisku atbalstu tika realizēti 3 sadarbības projekti:
- Publiska rakstura ēku energoapsaimniekošana;
- Ēku un energoauditoru apmācības sistēmas izveide Latvijā;
- Interneta mājas lapas izveide par ēku energoefektivitātes jautājumiem.

2005. gada 25. maijā tika parakstīts vienošanās līgums starp EK un 25 ES valstu deleģētām institūcijām. Saskaņā ar šo līgumu Intelligent Energy – Europe programmas ietvaros Ekonomikas ministrija piedalās Ēku energoefektivitātes direktīvas ieviešanas atbalsta aktivitātēs. Tās paredz šādus pasākumus:
- Apspriest un izstrādāt ēku energosertifikācijas modeli, lai panāktu līdzīgu izpratni un mazinātu sertifikācijas metožu atšķirības dalībvalstīs;
- Apspriest un izstrādāt apkures katlu un kondicionēšanas sistēmu inspicēšanas metodiku;
- Apspriest un izstrādāt veidus, kādos ieviest piemērotu shēmu energoauditoru un katlu inspektoru atzīšanai dalībvalstīs;
- Kritēriju noteikšanu vispārīgās metodikas ieviešanai ēku energoefektivitātes aprēķinam.

2005. gadā Būvniecības departaments sagatavoja likumprojektu Ēku energoefektivitātes likums. 2006. gadā tas tika vairākkārt skatīts Ministru kabineta Komitejā, taču tika nolemts likumprojekta tālāku virzību atlikt līdz Enerģētikas attīstības pamatnostādņu pieņemšanai. Bija nepieciešama arī papildus saskaņošana. Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.–2016. gadam MK apstiprināja 2006. gada 27. jūnijā. Viens no tajās izvirzīto mērķu sasniegšanai definētajiem galvenajiem rīcības pamatvirzieniem ir – nodrošināt investīciju programmu sagatavošanu un īstenošanu energoefektivitātes paaugstināšanai siltumapgādes uzņēmumu sistēmās, ēku energoefektivitātes paaugstināšanai un enerģijas ražošanai no atjaunojamajiem enerģijas resursiem, piesaistot šim mērķim arī ES struktūrfondu līdzekļus. Pavisam nesen, 2006. gada 18. decembrī, Ministru kabineta Komiteja atbalstīja likumprojekta tālāku virzību. Taču vēl joprojām ir daudz neskaidrību finansēšanas jomā.

Eksistē arī vēl daži papildnosacījumi, jo, lai ieviestu likumprojektu un varētu iecerētos darbus sākt, līdz 2008. gada 1. janvārim jāizstrādā un Ministru kabinetam jāpieņem noteikumi, kas nosaka:
1) minimālās ēkas energoefektivitātes prasības jaunbūvēm, rekonstruējamām un esošām ēkām ar kopējo platību virs 1000 m2;
2) ēku energoefektivitātes aprēķina metodi, ēkas energosertifikāta formu, saturu un izsniegšanas kārtību;
3) Energoefektivitātes informācijas apkopošanas, aktualizācijas un izmantošanas kārtību;
4) ēkas energosertifikācijas veikšanas kārtību;
5) energoauditora sertifikācijas kārtību;
6) energoefektivitātes prasības licencēta komersanta valdījumā esošajām centralizētajām siltumapgādes sistēmām;
7) gaisa kondicionēšanas iekārtu ar nominālo jaudu virs 12 kW un apkures katlu ar nominālo jaudu virs 20 kW pārbaudes kārtību.

26. septembrī ar MK noteikumiem Nr.791 tika izdarīti daži grozījumi būvnormatīvā LBN 002-01 Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika, ar vienu no kuriem būvnormatīvs tika papildināts ar jaunu nodaļu Norobežojošo konstrukciju energoefektivitātes rādītāji, kurā noteikts, ka visos ēku būvprojektos jānorāda projektējamās ēkas kopējais energopatēriņš kilovatstundās normatīvā gada (apkures sezonas) laikā un īpatnējais energopatēriņš uz 1 m². šīs prasības attiecas gan uz jaunbūvju projektiem, gan renovācijas un rekonstrukcijas projektiem. Tas ļaus pārliecināties par kopējo siltumenerģijas patēriņu ēkās un ēku īpatnējo patēriņu uz 1 m2 gadā, iegūt informāciju par šo parametru kvantitatīvajiem rādītājiem, kas īpaši būtiski būtu jauno māju un/vai tajās esošo dzīvokļu pasūtītājiem un īpašniekiem.

Par ēku komplekso renovāciju un Latvijā veiktajiem darbiem šajā jomā konferences dalībniekiem pavēstīja Vides ministrijas Vides investīciju fonda valdes priekšsēdētāja Ilze PURIŅA. Viens no šādiem pasākumiem bija Mājokļu sanācijas iniciatīva enerģijas taupīšanai. Tā bija Latvijas Vides ministrijas un Vācijas federālās Vides, dabas aizsardzības un kodoldrošības ministrijas kopīgā vides aizsardzības programma, kuras mērķis – samazināt SEG izmešus, uzlabojot dzīvojamā fonda energoefektivitāti Latvijā. Piesaistītais finansējums:
- kopējais Vācijas attīstības bankas (KfW) kredīta apjoms – 5 milj. eiro;
- Vācijas Vides ministrijas dāvinājums – 2,1 milj. eiro procentu izmaksu samazināšanai un pirmajiem pabeigtajiem projektiem.

Aizdevumus varēja saņemt kā dzīvokļu īpašnieku sabiedrības, tā arī pašvaldības. Latvijas Hipotēku un zemes banka izvērtēja projektu pieteikumus un izsniedza aizdevumus, Vides investīciju fonds nodrošināja informācijas izplatīšanu, konsultācijas par projektu pieteikumu iesniegšanu, ģenerāluzņēmēja izvēles konkursiem un veica sasniegtā vides uzlabojuma monitoringu. Projektu realizācijas termiņš bija līdz 2005./2006. gada apkures sezonai.

2003. gada sākumā tika parakstīts starpministriju nolīgums starp Latvijas Vides ministriju un Vācijas federālo Vides, dabas aizsardzības un kodoldrošības ministriju par programmas realizāciju un kredītlīgums starp LHZB un Vācijas attīstības banku (KfW). 2003. gada 15. jūlijā tika izsludināta pieteikumu iesniegšana, kas noslēdzās 15. augustā (reģionālie semināri u.c.). Kopumā tika saņemti 127 projektu pieteikumi par kopējo pieprasīto aizdevuma summu 21,6 miljoniem latu. Varētu teikt, ka interese bija pārsteidzoši liela.

Projektu izvērtēšanu veica LHZB, kas izvērtēja pieteikumus pēc to atbilstības programmas kritērijiem (komunālo maksājumu parādu apjoms, plānoto pasākumu kompleksums u.c.), kā arī novērtēja iesniegto pieteikumu kvalitāti. Viens no galvenajiem šķēršļiem projektu pieteikumu iekļaušanai 2. kārtā bija augstais parādu līmenis. Dalībai 2. kārtā tika apstiprināti 26 pieteikumu iesniedzēji ar 47 projektiem un kopējo pieprasīto aizdevuma summu 6,85 miljoni latu.

Kopā tika realizēti 7 projekti (process ir lēns), no tiem 2 – privātie. Līdz 2004./2005. gada apkures sezonai tika pabeigti projekti: Brocēnos - Skolas ielā 21 un 23, Lielcieres ielā 34 un 36, kā arī Rīgā, Celmu ielā 5. Līdz 2005./2006. gada apkures sezonai tika pabeigti projekti arī Liepājā, Ganību ielā 135/141, kā arī Salacgrīvā, Tirgus ielā 3.

Viens no aktīvākajiem un veiksmīgākajiem projektiem bija Rīgā, Celmu ielā 5, kur tika nomainīti logi 541 m2 platībā, 2023 m2 platībā siltinātas sienas, 780 m2 platībā siltināts augšējā stāva pārsegums, uz katra radiatora (kopā 190) uzstādīti siltumenerģijas skaitītāji un termoregulatori. Līdzīgi pasākumi tika veikti arī citos projektos, vienīgi citur tika veikta arī pagraba siltināšana. Veikto darbu rezultātā bija plānots ietaupīt aptuveni 50% siltumenerģijas, un pārbaudes apliecinājušas šo prognožu pareizību, Salacgrīvā šis ietaupījums ir vēl lielāks. Tas viss apliecina šādu pasākumu perspektīvu un to pozitīvo ietekmi.

Taču grūtības pastāv joprojām, un lielākoties tās izraisa 75% dzīvokļu īpašnieku piekrišanas saņemšana aizdevuma ņemšanai (tie nepieciešami, pretendējot uz aizdevumu bez nekustamā īpašuma ķīlas). Iedzīvotājiem ir grūti vienoties par kopīgu pasākumu veikšanu un aizdevuma ņemšanu, jo mājā dzīvo iedzīvotāji ar ļoti atšķirīgu turības līmeni. Daļai iedzīvotāju ienākumi ir pārāk zemi un nestabili, lai ģimene varētu atļauties uzņemties papildus ilgtermiņa finanšu saistības. Tāpat daļa dzīvokļu īpašnieku neapzinās, ka mājas kopīpašuma daļas uzturēšana ir pašu dzīvokļu īpašnieku pienākums. Lielu izaicinājumu radīja arī programmas paredzētā kompleksā mājas renovācija. šāda pieeja ir pareiza no tehniskā viedokļa, bet vienlaikus saistīta arī ar lieliem izdevumiem. Visbeidzot, iedzīvotājiem trūkst kolektīvās aizņemšanās pieredzes, tāpēc viņi pret kopīga aizdevuma ņemšanu izturas rezervēti.

Nākotnes iespējas šādai māju kompleksai renovācijai ir, vien nepieciešams atrisināt vairākus būtiskus jautājumus. Tā kā visas prognozes liecina, ka siltumenerģijas patēriņa rādītājs pie gala patērētāja kļūs arvien nozīmīgāks gan siltumapgādes sektora plānošanā (jaudas), gan iedzīvotājiem (ikmēneša maksājumu pieaugums sakarā ar energoresursu cenu kāpumu), būtu jāattīsta tehnisko risinājumu standartpaketes atkarībā no daudzdzīvokļu ēku tipa, kas dotu iespēju viegli novērtēt aptuvenās izmaksas un būtu piemeklējamas konkrētajām mājām pēc tehniskās nepieciešamības, kā arī iedzīvotāju gatavības maksāt. Tāpat būtu jāveicina pilotprojektu realizācija, kas demonstrētu pakāpenisku daudzdzīvokļu ēku renovāciju.

Lai varētu optimāli plānot ēkas energopatēriņu un ēka rezultātā būtu pēc iespējas energoefektīvāka, būtiska lieta ir energoaudits ēkas projektam. Ēkas projekta energoaudits ļauj izvairīties no dažādiem pārpratumiem projektēšanas gaitā un panākt nepieciešamos ēkas parametrus. Par šo procesu un tā izmantošanu praksē konferences viesiem stāstīja RTU profesore Dagnija BLUMBERGA.

Energoaudits tiek veikts pakāpeniski. Vispirms tiek izpētīta ēkas konstrukcija un atrasti energoaudita aprēķinam nepieciešamie konstruktīvie parametri (ēkas arhitektoniskais risinājums). Tad tiek savākti un izpētīti izejas dati aprēķiniem, kuri doti projekta dokumentācijā (par siltuma mezglu, apkures sistēmu, ventilāciju un gaisa kondicionēšanu). Nākamais solis – tiek veikti aprēķini siltuma izdalījumiem (ieskaitot Saules doto siltumu, cilvēku un apgaismes izdalīto siltumu), aprēķini siltuma slodzei un ikgadējam siltumenerģijas patēriņam apkurei, aprēķini siltuma slodzei un ikgadējam siltumenerģijas patēriņam ventilācijai, izmantojot datorprogrammu Ekomāja, visbeidzot - veikti ikgadējā elektroenerģijas patēriņa aprēķini.

Pēc aprēķinu veikšanas tiek analizēti projekta dati un aprēķināti rezultāti, aprēķinātās slodzes salīdzinātas ar projektētajām (kad tas ir iespējams, un projekta dati ir pietiekamā daudzumā). Pēc datu apstrādes tiek aprēķināti īpatnējie enerģijas patēriņi, lai salīdzinātu ar citām ēkām Latvijā un Eiropā, un veikta darbināšanas izmaksu prognoze. Aprēķinu veikšanai tiek izmantotas datorprogrammas Ekomāja (ļauj noteikt ēku enerģijas patēriņu un energoefektivitātes pasākumus), TRNSYS (ļauj veidot ēkas modeli, simulēt siltumapmaiņas procesus ēkās un veikt ēkas energoefektivitātes novērtējumu) un EXCEL (izveidotas aprēķinu programmas, kas ļauj veikt inženiertehniski ekonomiskos aprēķinus).

Tika demonstrēti piemēri energoaudita veikšanai, konstatēts, ka parādītajā piemērā elektroenerģijas patērētāju uzstādītās jaudas un patēriņu varētu samazināt par 20–40%, ja būtu laicīgi padomāts par arhitektonisko risinājumu un izmantotajām tehnoloģijām. Galvenais, lai visu speciālistu, ēkas projektētāju darbība risinātos saskaņoti.

Secinājumi ir tādi, ka projekta energoaudits dod iespēju izvairīties no enerģijas nelietderīga patēriņa un izmaksām pēc ēkas būvniecības, dod iespēju izvairīties no nelietderīgiem ieguldījumiem ēkas būvniecības laikā. Tāpat atsevišķi arhitektoniskie un tehnoloģiskie risinājumi bieži izraisa nevajadzīgi lielus papildus enerģijas patēriņus (tas attiecas arī uz renovētām ēkām). Nopietnas problēmas var radīt nepietiekama projektētāju domu apmaiņa projekta tapšanas stadijā. Tas kļūst par iemeslu risinājumiem, kuros enerģija tiek izmantota nelietderīgi. Der ņemt vērā arī to, ka pašam klientam ir jābūt prasīgākam pret projektētājiem un būvniekiem, lai tūlīt pēc ēkas būvniecības pabeigšanas nav jāuzsāk tās inženierkomunikāciju rekonstrukcija.

Situācija mūsdienu Eiropā un Latvijā ēku energoefektivitātes jomā ir ļoti dažāda. Ir valstis, kur darbi krietni pavirzījušies uz priekšu un guvuši atbalstu un panākumus, citur tie mazliet iekavējušies. Taču tiek domāts ne tikai par to, kā samazināt enerģijas patēriņu, bet arī par to, lai ēkas būtu ne tikai energoefektīvas, bet arī draudzīgas videi. Protams, jo mazāk kurināmā tiks sadedzināts, jo labāk, taču mēs savos platuma grādos pilnīgi no tā izvairīties diez vai kādreiz varēsim, vismaz tuvākajā nākotnē noteikti. Tāpēc svarīgi saražoto siltumu neizlaist atmosfērā, bet paturēt ēkās. Dienvidu valstīs daudz tiek domāts par saules enerģijas izmantošanu, taču arī mums nevajadzētu šo nozari pilnīgi aizmirst, lai arī cik mums būtu īsas vasaras un maz saulainu dienu.

Konferencē par interesantām iespējām izmantot ēku arhitektoniskos risinājumus Saules enerģijas izmantošanai stāstīja viešņa no Starptautiskās saules enerģijas asociācijas Lote GRAMKOVA. Savukārt Latvijas arhitektu savienības deleģētā pārstāve Ausma SKUJIŅA demonstrēja klātesošajiem interesantu un uzskatāmu piemēru par ekoloģiskas un videi draudzīgas arhitektūras izmantošanu dzīvojamajā mājā Atpūtnieki Krāslavas rajona Andrupenes pagastā.

Konferences beigu daļā uzstājās Latvijas būvmateriālu ražotāju ISOVER, PAROC un TENAX pārstāvji, kas iepazīstināja dalībniekus ar savu ražojumu un konstrukciju izmantošanas iespējām energoefektīvu ēku būvniecībā Latvijā. Par šābrīža tirgus piedāvājumu logu un durvju jomā informēja arī Latvijas Logu un durvju ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Jānis KAKTIŅš. Viņš minēja gan šobrīd Latvijā biežāk izmantojamos logu veidus, gan logu izmantošanu energoefektivitātes paaugstināšanai un iespējām šajā jomā.

Var secināt, ka ēku energoefektivitāte ir ļoti plaša joma, darbu tajā pietiks daudziem un vēl ilgam laikam. Galvenais ir nospraust skaidri definētus, reālus mērķus un censties tos sasniegt. Potenciālie ieguvumi nākotnē ir redzami, atliek apvienot spēkus un doties tiem pretim.