Apkures sezona iet uz beigām, un, kaut arī ziema bija relatīvi silta, rēķini par siltumu nebija nekādi mazie. Kāpēc tā un vai rēķini nākotnē samazināsies? Diemžēl prognozes rāda, ka palielināsies. Kāpēc?

Atbilde ir vienkārša: pasekojiet, kā mainās naftas un gāzes cenas globalizētajā pasaulē, un jūs varēsiet prognozēt, cik maksās siltums pēc gada un diviem. Latvijas realitāte nav atraujama no pasaules procesiem.

Kādi procesi mums tā sit pa maciņiem?
Tās ir kurināmā cenas, kuras veido lielāko daļu no siltumenerģijas gala cenas. Ļoti shematiski apskatot siltumtarifu veidošanos, atbilstoši MK apstiprinātajai siltumtarifu aprēķināšanas metodikai tie sastāv no trīs komponentiem: siltumenerģijas ražošanas, sadales un realizācijas.

Lielākās izmaksas veido siltumenerģijas ražošana, mazāk - sadale (tajā ietilpst arī pārvade ar daudz piesauktajiem zudumiem siltumtrasēs). Neapšaubāmi, siltumenerģijas zudumi siltuma sadalē ir jāsamazina, bet tā ir atsevišķa tēma.

Šinī rakstā runāšu par galveno izmaksu pozīciju siltumtarifos: siltumenerģijas ražošanas izmaksām un saistību ar siltuma gala cenu. Patlaban - 2008. aprīlī - praktiski visos siltumapgādes uzņēmumos Latvijā, kas izmanto dabasgāzi, ap 70% no siltumenerģijas gala cenas sastāda izdevumi par kurināmo! Viss pārējais - algas personālam, elektroenerģija sūkņiem, cauruļvadu uzturēšana un remonti - ir tikai atlikušie 30%. Ja kurināmā cena vēl celsies, tad kurināmā īpatsvars drīz sasniegs 80% no siltumenerģijas gala cenas!
Nedaudz labāka situācija ir uzņēmumos, kas kurina ar šķeldu - tur kurināmā īpatsvars siltumtarifos ir ap 60%. Savukārt koģenerācijas ciklā kurināmā īpatsvars reizēm jau tagad sasniedz pat 82%.

Šīs kurināmā izmaksas arī ir galvenais drauds mūsu maciņiem. Kāpēc tas tā - agrāk tomēr nebija tik drūmi, kaut arī algas pirms 2-3 gadiem bija jūtami mazākas?

Ja mēs tālāk runājam par galveno komponenti - par fosilā kurināmā cenām un to izmaiņu pēdējos gados, tad procesu ilustrācijai sāksim ar vēsturisku atkāpi par naftas cenām - tur aug saknes mūsu augstajām siltuma cenām:
- 1974. gads - naftas cena uzlec līdz tam nebijušos augstumos - 10 dolāri par barelu. Šausmas!
- 1979. gads - notiek kārtējā islāma revolūcija, naftas cena - 20 USD/barelu.
- 1980. gads - naftas cena pārsniedz 30 USD/barelu.
- 1990. gads - Irāka iebrūk Kuveitā, naftas cena - 40 USD/barelu.
- 2004. gads - karš Irākā, naftas cena pārsniedz 50 USD/barelu.  
Vai atcerieties, cik lēti toreiz maksāja dabasgāze un arī siltums?
- 2005. gada jūnijs - naftas cena pārsniedz 60 USD/barelu.
- 2005. gada augusts un viesuļvētra Katrīna Meksikas līcī - naftas cena pārsniedz 70 USD/barelu.

Pēc nelielas atelpas sākas pa īstam:
- 2007. gada septembris - 80 USD/barelu, oktobris - 90 USD/barelu.
- 2008. gada janvāris - 100 USD/barelu; aprīlis - 110 USD/barelu. Procesi turpinās - maijā var sanākt visi 120 USD/barelu!!! Neviens neņemas prognozēt naftas cenu kāpuma beigas!

Mūs tautietis A. Piebalgs Briselē it kā pa jokam izmeta - vēl daži gadi un nafta var maksāt 200 USD/barelu. Vai tas bija tikai joks?

Lūk, šie procesi arī nosaka Latvijas siltumapgādē visvairāk lietotā kurināmā - dabasgāzes cenu, un tai sekojošo siltumenerģijas cenu. Dabasgāzes cena ceļas līdzi naftas (precīzāk - mazuta ar 1% sēra saturu) cenām - šīs cenas tradicionāli piegādes līgumos ir saistītas, un arī Latvijas gāze tam seko. 1. attēlā ir parādītas mazuta cenu izmaiņas - tās kopš 2004. gada ir trīskāršojušās! Balstoties uz pēdējo 6 mēnešu mazuta vidējo kotāciju, arī Latvijas gāze piemēro savu gala cenu piegādātajai dabasgāzei. Bēdīgākais, ka šīs augstās naftas un mazuta cenas caur dabasgāzes un siltuma cenām ielien arī mūsu maciņos.

1. attēls

1. attēlā redzamajām līknēm - mazuta cenu izmaiņām (LG dati) - līdzi seko arī dabasgāzes (DG) cenas: Latvijā pasaules mazuta cenu ietekmē 2007. gada decembrī pret janvāri DG cena pieauga par aptuveni 80%! Pēc DG tarifu daļējas pazemināšanās 2008. gada pirmajos mēnešos, ar aprīli DG cena atkal ir piesaistīta aktuālajai mazuta kotācijai, kā rezultātā aprīlī DG cena pieauga par 17-21%, salīdzinot ar martu. Savukārt jauno DG iepirkuma cenu dēļ ar jūliju prognozējams DG cenu pieaugums vēl par 24-36%, un aptuveni tādā pašā proporcijā tas sadārdzinās siltumenerģijas tarifus. Tas nozīmē, ka 2008. gadā no janvāra līdz decembrim pesimistiskākā prognoze var izrādīties, ka siltumtarifi pieaugs vēl par 50%!

Ko šādā kurināmā cenu pieauguma situācijā spēj siltumapgādes uzņēmumi? Tā kā par kurināmā piegādēm (70% no siltuma izmaksām patlaban!) jānorēķinās savlaicīgi un pilnā apjomā, siltumapgādes uzņēmumi var tikai manipulēt ar atlikušajiem 30%, samazinot remontus, rekonstrukcijas utt. - tas ir, apstādinot attīstību. Nav cerību, ka siltumapgādes uzņēmumi paši, bez valsts vai pašvaldību dotācijām, spētu būtiski pazemināt siltumtarifus - atbilstoši pašreizējai kārtībai siltumenerģijas tarifus apstiprina neatkarīgi regulatori, tur mākslīgu sadārdzinājumu nav.

Situācija siltumapgādē patlaban ir tāda, ka pēdējo trīs apkures sezonu laikā siltumenerģijas tarifi (ko apstiprina neatkarīgi regulatori) ir gandrīz dubultojušies kurināmā cenu kāpuma dēļ. (Rīgā - no 19,15 uz 35,46 Ls/MWh ar 1. martu; Daugavpilī no 19,1 Ls/MWh uz 33,04 Ls/MWh; Liepājā - no 26,63 uz 47,8 Ls/MWh (dati par decembri).) Tas, ka dabasgāzes cena ir pieaugusi straujāk nekā siltumenerģijas tarifi, ir vājš mierinājums.

2. attēls

2. attēlā parādīti vidējie siltumenerģijas tarifi 2005./06. gada un 2006./07. gada apkures sezonās (22 un 25 Ls/MWh), un siltumenerģijas tarifu 2007./08. gada apkures sezonas sākuma prognoze (33 Ls/MWh), kad DG cenas pieaugums nebija tik dramatisks. Tālāk seko šīs apkures sezonas realitāte - siltumenerģijas maksas pieaugums augstās mazuta kotācijas dēļ (35 Ls/MWh decembrī/janvārī), tad sadārdzinājums emisijas kvotu trūkuma dēļ aptuveni 3 Ls/MWh (38 Ls/MWh - vidējais emisijas kvotu iztrūkums energouzņēmumiem ir 20% (atbilstoši MK 2007. gada 17. decembra rīkojumam Nr. 809)), un beidzamais - prognozējamais - siltumtarifu sadārdzinājums DG cenas pieauguma dēļ pēc š.g. 1. jūlija - atkarībā no SPRK lēmuma. Vēlreiz jāatkārto, ka tie ir vidējie tarifi - reālie tarifi vietām būs arī augstāki!

Arī vietējā kurināmā (šķeldas) izmantošana principiāli neatrisina situāciju, jo šķeldas cena arī lēnām ceļas līdz ar DG cenas pieaugumu, un siltumenerģijas ražošanas gala izmaksas nav būtiski zemākas (bez tam šķeldas katlumāju uzbūvēšanai nepieciešamas lielas investīcijas, un šķeldas cenas Latvijā sadārdzina gan transports, gan arī lielie šķeldas eksporta apjomi no Latvijas uz Skandināviju, Lietuvu un Igauniju).

Šo objektīvo faktoru dēļ siltumenerģijas cenas Latvijā pēdējo trīs gadu laikā ir faktiski dubultojušās, taču iedzīvotāju ienākumi nav auguši proporcionāli, un iedzīvotājiem nākamajā apkures sezonā būs jāsāk maksāt praktiski Eiropas cenas par pirmās nepieciešamības preci - siltumu, bet algas un citi ienākumi mūsu iedzīvotājiem nav atbilstoši - vidēji mūsu iedzīvotāju ienākumi sastāda tikai ap 50% no ES vidējiem ienākumiem. Lai tad statistiķi rēķina, kādu daļu no ģimeņu budžetiem sastādīs maksa par apkuri. Neskatoties uz to, ka aug arī Latvijas iedzīvotāju ienākumi, ar šādu cenu lēcienu būs grūti tikt galā - par siltumu var iznākt maksāt ap 20% no ienākumiem, maznodrošinātajiem - pat vairāk. Salīdzinājumam, piemēram, Skandināvijas valstīs iedzīvotāju vidējie maksājumi par siltumenerģiju ir 3-7% no mājsaimniecību budžetiem.

Visdramatiskāk siltumenerģijas cenu pieauguma tendences var prognozēt 2008./09. gada apkures sezonas pirmajā pusē (oktobrī-novembrī): tieši tad tiks izsūtīti jaunās apkures sezonas pirmie rēķini par siltumenerģiju, kurus daļa klientu nespēs apmaksāt - gan mazturīgie iedzīvotāji, gan daļa komersantu. Tādēļ LSUA uzskata par nepamatotām ekonomistu prognozes, ka inflācijas kāpums 2008. gada vasarā beigsies un dzīves līmenis sāks uzlaboties - līdz ar apkures sezonas sākumu patiesībā dramatiski kritīsies iedzīvotāju dzīves līmenis.

LSUA uzskata, ka valsts energostratēģijas galvenajam akcentam jābūt ēku nelietderīgā siltumenerģijas patēriņa samazināšana, kas, protams, neatbrīvo no pienākuma celt energoefektivitāti arī no siltumpiegādātāju puses. Taču energoefektivitātes paaugstināšanas iespējas ēkās, salīdzinot ar trasēm un katlumājām, atšķiras par kārtu!

3. attēls

Pēc Rīgas Enerģētikas aģentūras apsekojuma, tipisks dažādu ēku siltumenerģijas patēriņš pārsniedz 200 KWh/m² gadā (skatīt 3. attēlu). Savukārt līmenis, kas mums jāsasniedz, ir ne vairāk kā 150 KWh/m2 gadā - aptuveni tāds ir Skandināvijas vidējais ēkas pašreizējais patēriņš.

Ja ēku siltumpatēriņu izdotos samazināt, tad arī siltumenerģijas patēriņš samazinātos vismaz par 25% (kam sekotu siltuma gala maksas pazeminājums). Savukārt siltumapgādes uzņēmumos - katlumājās un daudzviet arī siltumenerģijas pārvadē - viss jau ir tiktāl modernizēts, ka var panākt ekonomiju (ar lielām izmaksām) tikai 3-5% līmenī. Kaut ko vairāk var dot tikai pāreja uz siltuma ražošanu koģenerācijas ciklā.

Tā ka, ja gribam reāli samazināt rēķinus par siltumu, tad izeja ir tikai viena: ēku nelietderīgā siltumpatēriņa samazināšana - siltināšana un iekšējo siltumapgādes un karstā ūdens apgādes sistēmu sakārtošana.

Taču diemžēl ir skaidrs, ka 2008. gadā Latvijā nenotiks masveida ēku siltināšanas uzsākšana, jo tam ne valsts, ne pašvaldību budžetos nav paredzēts finansējums. Reāla ēku masveida siltināšana varētu notikt ne agrāk kā 2009. gadā.

Ja siltumapgādes uzņēmumi būs spiesti atslēgt daļu klientu, var prognozēt, ka daļa iedzīvotāju izmantos apsildei elektroenerģiju, un tad problēmas radīsies elektroapgādē: kā zināms, siltumenerģija Latvijā tiek patērēta 1,5-3 reizes vairāk par elektroenerģiju, un ja kaut vai 10% centralizētās siltumapgādes klienti apkurei mēģinās izmantot elektroenerģiju, tas radīs problēmas elektroapgādē.

Šīs tendences bīstamību pastiprina situācija, ka sabiedrības spiediena rezultātā tiek apšaubīta elektroenerģijas tarifu pieauguma pamatotība - elektroenerģijas tarifi 2008. gadā tiek plānoti tikai 71 Ls/MWh. Ja starpība starp siltumenerģijas objektīvo cenu un samazināto elektroenerģijas cenu būs mazāka par 20%, klientiem var parādīties tendence izmantot elektroapsildi, ko var labāk regulēt, - un tad pārslodze būs elektrotīkliem!

Ko var un vajag darīt, lai mazinātu sagaidāmo cenu sitienu?
Iespējamie risinājumi varētu būt dažādi, jo nepieciešama gan ļoti lielu līdzekļu piesaiste, gan sociālo programmu realizācija:
- Var prognozēt, ka būs nepieciešama valsts un pašvaldību sociālā palīdzība mazturīgajiem, lai palīdzētu samaksāt par apkuri, piemēram, līdzīgi kā apkures talonu sistēma 1993./94. gadā.
- Maksimāli jāceļ energoefektivitāte visos siltumapgādes posmos:
- ēku nelietderīgā energopatēriņa samazināšana, t.i., ēku siltināšana;
- maksimāli ātra ES energoefektivitātei domāto līdzekļu apgūšana (koģenerācijai paredzētie apt. 17 milj. plus siltumsistēmu sakārtošanai domātie 42 milj.), ideālā gadījumā līdz apkures sezonas sākumam;
- maksimāla koģenerācijas ieviešana siltumuzņēmumos (ideālā gadījumā Latvijā visu siltumenerģiju vajadzētu ražot koģenerācijas ciklā);
- valsts atbalsts vietējā kurināmā izmantošanai;
- visdažādākā publiskās/privātās partnerības formu izmantošana siltumapgādē, lai paātrinātu koģenerācijas ieviešanu Latvijas siltumuzņēmumos. Tas ļautu piesaistīt investīcijas un ātri ieviest koģenerāciju pašvaldībām piederošajos siltumapgādes uzņēmumos.

Runājot par siltumenerģijas ražošanu, varbūt arī Latvijā paredzamās krīzes situācijā vajag kaut ko radikālu darīt koģenerācijas ieviešanā, jo pretējā gadījumā visu klientu neapmierinātību ziemā un pavasarī saņems pašvaldības un to īpašumā esošie siltumuzņēmumi?

Latvijas lielās koģenerācijas pieredze Rīgā rāda: saņemot ap 70% siltuma no koģenerācijas (Latvenergo TEC-1 un TEC-2), Rīgā ilgus gadus bija zemākie siltumtarifi Latvijā un arī Baltijā. Mazās koģenerācijas stacijas, kas patlaban darbojas Latvijas siltumapgādē, ir veidotas dažādi: daļu no tām ir finansējušas pašvaldības un tās pieder siltumuzņēmumiem (piemēram, Dobele, Salaspils u.c.), daļa pieder firmām, kas pašas uzstādījušas koģenerācijas iekārtas un pārdod siltumu pašvaldību siltumapgādes uzņēmumiem par MK noteikumos (metodikā) noteikto cenu (piemēram, Bauska, Valmiera, Ogre u.c.). Kā jau iepriekš minēju, siltumenerģija no koģenerācijas stacijām principā ir lētāka par ūdenssildāmajos katlos ražoto, un, neatkarīgi no koģenerācijas staciju piederības, siltumenerģijas cena minētajās pašvaldībās visumā ir zemāka.

Arī kaimiņu pieredze rāda, ka siltumuzņēmumu piederība nav izšķirošais faktors, kas ietekmē siltumenerģijas tarifus. Igaunijā siltumapgādes joma jau no 2005. gada tika praktiski pilnībā privatizēta (lielākie privātie partneri ir Vattenfall, Fortum, Dalkia). Lietuvā privātā apsaimniekošanā (noma, koncesijas) patlaban ir nodoti ap 60% no siltumapgādes, arī tur lielākie siltumapgādes privātie partneri ir Dalkia, Fortum, E-enerģija. Taču Baltijas valstu siltumtarifi ir visumā līdzīgi, zināmas atšķirības ir kurināmā cenu atšķirību dēļ.

Tādēļ varbūt ir vērts pašvaldībām un siltumuzņēmumiem darīt visu, lai ātri ieviestu koģenerāciju, kur vien tas ir tehniski reāli un ekonomiski pamatoti? Tas ne tikai samazinātu siltuma cenu, bet arī papildus saražotu Latvijai nepieciešamo elektroenerģiju. Enerģētikas attīstības pamatnostādnēs 2006.-2020. gadam minētās iespējamās reālās elektroenerģijas jaudas ir līdz 150 MW, kas arī nav nemaz tik maz.